Babītes un Salas pagastu ciemu vēsture

Pūpe (Puhpe) vārds Piņķu draudzes baznīcas grāmatā pirmo reizi parādās 1708. gadā, bet Pūpes (Babītes) daļa nav Piņķu muižas zemju sarakstos līdz pat  1887. gadam.

19. gs. /20. gs. sākumā Pūpes krogs bija pazīstams kā  Schmandkuchenkrug (no  lejasvācu –  krējumkūku krogs). Bez kroga minētas arī Garozu un Brūnu mājas, bet pēc stacijas uzcelšanas arī “Žubītes”, kur dzīvojis gan mežsargs gan dzelzceļa policists. Līdz pat  20. gs. 20. gadiem samērā mazapdzīvotajā Pūpes (tagad Babītes) stacijas rajonā atradās paretas viensētas.

1877. gadā izveido Tukuma dzelzceļa līniju un ierīkoja staciju, 1926. gadā tiek atklāta jaunā Babītes stacijas ēka. Otrā pasaules kara laikā stacijas daļa tiek sagrauta un vēlāk atjaunota vienkāršotā stilā bez tornīša.

I Pasaules kara laikā Babītes stacija bija kā karavīru tranzīt punkts un munīcijas pievešanas vieta frontei. Pie stacijas stāvēja sanitārais vilciens.  Speciāli tā vajadzībām tika izveidoti 3 sliežu atzari, kas atradās Liepu alejas sākumā. Uz Babīti tika vesti ievainotie no Rīgas frontes (Tīreļpurva) Ziemassvētku kauju laikā. Daudzi smagi ievainotie, kas mira sanitārajos vilcienos, tika apglabāti turpat Babītē.

Babītes stacija kā svarīgs stratēģisks mērķis bija arī neatkarības kara laikā un vairākkārtīgi ap staciju notikušas karaspēku virzības. Stacija izmantota kā pārsienamais punkts.

1930.gadā, pēc Brāļu kapu komitejas lēmuma, sākta pieminekļa celtniecība pie stacijas apglabātajiem.

1963.gadā veikta pārapbedīšana. 1963. gadā pēc veco latviešu strēlnieku iniciatīvas bijušo apbedījumu vietā paaugstinājuma zemākajā (stacijas) galā tika atklāta piemiņas plāksne no melnā granīta.

1934.gada 13. oktobrī plkst. 2 naktī pie stacijas “Babīte” notika dzelzceļa katastrofa – stacijas dežuranta kļūdas dēļ sadūrās divi vilcieni. Bija bojātas lokomotīves un cietuši trīs konduktori. Līdz pat 1971. gadam, kad atklāja viaduktu uz Jūrmalas šosejas, liela problēma Babītē bija dzelzceļa līnijas šķērsošana autotransportam, bieži notika nelaimes gadījumi. Divu līmeņu pārvads tika plānots jau 30. gados, taču šie plāni netika realizēti.

Sākotnēji, apzīmējot tagadējo Babīti, tika arī biežāk lietots vārds Brunu  ciems, nevis Babīte – atbilstoši māju nosaukumam. 1960 – to gadu sākumā daļu veco saimnieku ēku padomju saimniecība «Saliena» pārbūvēja, līdztekus izveidojās apdzīvota vieta ar 38 mājām.

1947.gada 14. oktobrī dibināta Rīgas – Jūrmalas mežsaimniecība, kas 1975. gadā reorganizēta par Jūrmalas MRS, tā ierādīja apbūves gabalus strādnieku ģimeņu māju celšanai, izveidojās «Mežvidu» ciemats.

1970. - 80. gados darbu sāk Babītes – Jūrmalas MRS bērnudārzs, uzbūvēta MRS kantora ēka ar klubu, 70. – 80. gadu mijā uzceltas daudzdzīvokļu mājas MRS darbiniekiem.

1966. gadā Jūrmalas mežu novērošanai uzstādīta televīzijas iekārta PTU – 26. Tā atradās 40 m augstajā tornī pie Babītes stacijas, tās teleobjektīvi dod iespēju novērot apkārtējo mežu 10 līdz 12 kilometru rādiusā. Šis bija pirmā tāda veida mēģinājums Latvijā meža sargāšanai izmantot televīziju.

1930 – tajos gados Rīgas strēlnieku biedrība Babītes mežā, netālu no stacijas (tagad Beberbeķu ielas rajonā pie Rīgas robežas) izveidoja šautuvi, kurā tiek rīkotas sacensības. Pēc Latvijas okupācijas Babītes šautuvi izmanto Sarkanā armija, pēc II Pasaules kara beigām šautuve paplašināta, izveidojot to par republikā vislielāko, tai blakus esošais paviljons bija redzams vēl 80 – tajos gados.

2021. gada sākumā Babītē dzīvesvietu deklarējuši 1266 iedzīvotāji.

Par godu Babītei 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts parastais ozols (lat. nos. – quercus robur).

Bļodnieki Piņķu  draudzes baznīcas grāmatās kā dzimtas vārds un māju nosaukums sastopams jau kopš 17. gs. (1699. gada Blodeneek Labrenz) Bļodnieku mājas un iedzīvotāji ar šādu uzvārdu kopš 18. gs. dzīvojuši abos Babītes ezera krastos (Bļodnieki Salas pagasta Gātciemā).

Bļodnieku apkārtnē norisinājušās Pirmā pasaules kara Ziemasvētku kaujas 1916. gada decembrī/1917. gada janvārī.

Arvīds Bļodnieks (1921 – 2019) –  Babītes – Trenču mazpulka priekšnieks, diženais.

Arvīds Bļodnieks dzimis 1921. gadā Babītē, “Ģeriņu” mājās. Arvīda tēvs bija Jānis Bļodnieks, māte Anna, dzimusi Dūšelis. Pamatskola bija Trenčos, vēlāk pārgāja uz skolu pie pagasta mācītājmājas, kas bija 10 kilometrus tālu, tāpēc pa nedēļu bija jādzīvo tur. Vēlāk mācījies Vecbebŗu dārzkopības un biškopības skolā, arī Bulduros. II Pasaules kara sākumā Arvīds apprecējās ar Almu, bet neilgi pēc tam viņu mobilizēja latviešu leģionā, 15. divizijā, ko vēlāk izveda uz Vāciju, un tā karš viņus šķīra. Savu dēlu Latvijā – Māri – Arvīds satika tikai 50 gadus vēlāk, aizbraucot uz Almas bērēm.

Armijā Arvīdu pieņēma par ziņnesi, vēlāk nodarbojās ar zirgu apkopi, bija feldšeris. Kara laikā nonāca Krievijā pie Staraja Rusas, Polijā un Vācijā. Pie Staraja Rusas frontē trīsreiz ievainots. Vācijā, drīz pirms kara beigām, 3. maijā, viņa vienības komandieris brīvprātīgi padevās gūstā amerikāņiem, tā paliekot amerikāņu zonā. Karam beidzoties, Arvīds strādāja lauksaimniecībā Vācijā pie Ziemeļjūras, vēlāk pārcēlās uz latviešu nometni Getingenā, ieguva maģistra grādu agronomijā, strādāja pie doktora darba par kviešu audzēšanu. Uzmeklējot radinieku Juri Kaupi ASV,  izdevās nokļūt Amerikā un uzsākt darbu farmācijas uzņēmumā Hoffman La – Roche, kur viņa lauks bija saistīts ar C vitamīna sintēzi. Tur viņš nostrādāja 36 gadus. Arvīds Bļodnieks iesaistījās Ņujorkas latviešu draudzes darbā, un, kad tika nodibināts Ņujorkas draudzes Ņudžersijas novads, Arvids 30 gadus kalpoja par tā vecāko – rīkoja dievkalpojumus, sarīkojumus, sēdes. Viņš veidoja Ņuārkas (vēlāk Ņudžersijas) skolas Apkārtrakstu, Ņudžersijas novada apkārtrakstus, sastādīja notikumu kalendārus, kopā gandrīz 600 izdevumus. Bija ALAs valdes loceklis no 1971. gada. Arvīds iesaistījās ALAs Latviešu institūta darbā. Tā uzdevums bija rūpēties par latviešu kultūras vērtību saglabāšanu, tā paspārnē bija kultūras vērtību krātuves Daugavas Vanagu namā Ņujorkā, kā arī Priedainē un Vašingtonas draudzes telpās Rokvilē. Arvīda vadības laikā tika izdoti un izplatīti vairāki izdevumi. Turpinot vēsturnieka Edgara Andersona iesākto, strādāja pie Latvju enciklopēdijas sagatavošanas un izdošanas, rūpējās arī par baznīcas un skolas telpu sagādi, kur  1971. gadā mācījās vairāk nekā 40 skolnieki.

Par godu Bļodniekiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta kļavlapu platāna (lat. nos. – platanus acerifolia).

Apdzīvotā vieta veidojusies jau 17. gadsimtā. Sākotnēji revīzijas aktos minētas Goschu mājas. 1795. gada Piņķu pagasta revīzijas aktā minētajās Božu mājās mīt Goschu Indriķis ar sievu Annu un 6 bērniem. Božas allaž ir bijušas mežsargu vai meža darbinieku mājas.

19. gs., pieaugot Rīgas pilsētas interesei par saviem mežiem un  teritorijas nodrošināšanai pret ļaunprātīgiem ugunsgrēkiem, te tika izveidota Božu mežsarga apgaita. Božu mājās apmetās arī strādnieki, kas ziemā devās meža darbos.

1941. gada vasarā, atkāpjoties Sarkanajai armijai, Babītes iedzīvotāji kopā ar aizsargiem noorganizējuši aizsardzības pulciņus, kuri sagūstījuši jau simtiem klejojošo padomju armijas kareivju. Pie sagūstīšanas sarkano „politruki” parasti ģērbušies nolaupītās privātās drēbēs un uzdevušies par strādniekiem, kas pazaudējuši piederīgos un grib braukt darbā. Strautu māju šķūnī bija ielauzušies 5 „sarkanie”, kurus gūstot krita Božu māju saimnieks Mārtiņš Briņķis, kas bijis godāts mežkopis, 1937. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa goda zīmi. 1970. gados konkrētā teritorija bija Jūrmalas MRS pārziņā, un blakus vecajām Božu mājām tika uzcelta 4 dzīvokļu divstāvu ķieģeļu māja. 80 – tajos gados blakus tika ierīkota medību suņu audzētava.

Božu ūdenskrātuvi izveidoja Jūrmalas MRS 1970 – to gadu beigās, vietā, kur atradās augstas senās jūras kāpas, ko avotos sauca par Lopu kalniem. Norakto smilti izmantoja Jaunolaines naftas termināla būvniecībai, bet 500 000 tonnu izsmeltās Dzilnupes gultnes aizveda uz Jūrmalu. 80 – to gadu sākumā apkārt ūdenskrātuvei tika izveidots briežu dārzs 800 ha platībā, kurā ielaida 200 staltbriežus, muflonus un dambriežus.

Božu mājas pagalmā aug dižkoks – liepa,  kas ņemta uzskaitē kā dižkoks jau 80 – tajos gados.

• Boža – darbā slinks, neveikls cilvēks.
• Bozis – dusmīgs, īgns, pikts, arī mazrunīgs cilvēks.

Mūsdienās to vairs neuzskata par atsevišķu ciemu. 

Brīvkalni (agrāk Beberbeķi) – apdzīvota vieta Neriņas krastos. Tā izveidojusies 20. gadsimta beigās kā privātmāju ciems, kur pašlaik mīt 235 iedzīvotāji (16.01.2020.), taču senākos laikos šī vieta bijusi piederīga Beberbeķu muižai. Tās pirmsākumi saistās ar 16. – 17. gadsimta miju. Apkārtnes muižu zemes atradās Bebrupes upes ielejā, bet aiz tās sākās Vilku purvs un pļavas. Drūmais meža nostūris izsenis bijis laba paslēptuve no Rīgas izraidītiem ļaundariem vai uz Rīgu bēgošiem zemniekiem. Zināms, ka 1662. gadā H. Veters nopirka neapdzīvoto Baložu sētu un ierīkoja tur ūdensdzirnavas. 1702. gadā dzirnavas ar blakus ēkām  tika pārdēvētas par muižu un nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. Drīzumā to izrentē Rīgas namniekam Kupršmīdam (Kupperschmit), kas izveido vara apstrādes  manufaktūru un  krogu. Uz kādu laiku Beberbeķu muiža tiek pārsaukta par Kuperšmīda  muižu.

Precīzu ziņu, kad pirmais krogs šajā vietā celts, nav, bet 1701. gada zviedru laiku kartēs var redzēt iezīmētu krogu šajā vietā pie Rīgas – Kalnciema ceļa, 17. gs. 90-tajos gados Beberbeķu dzirnavu tuvumā atradās  Kupperšmīda krogs, bet Dzilnuciemā pie tiltiņa Dzilnu jeb Silakrogs.   1776. gadā Beberbeķu muižā kopā  bijuši 4 krogi. Līdzās Kalnakrogam ,domājams, 19. gs. sākumā, uzbūvēja otru krogu, ko dēvēja par Mūra jeb Greizo krogu. Skaidri zināms, ka no 1839. – 1895. gadam abi krogi – Kalniņkrogs un Mūra krogs strādājuši vienlaicīgi, kaut attālums bijis niecīgs – daži simti metru.

Mežainais apvidus, nekoptais, izbrauktais lielceļš, neapdzīvotā vieta bijusi kā radīta dažādām lielceļu laupītāju bandām. Nereti netālu no Kalnakroga braucēji apturēti un aplaupīti, dažreiz pat nogalināti.  Kad ceļinieki vakarā sabraukuši stadulās un tur novietojušies, krodzinieks lielos vārtus līdz rītam noslēdzis. Tas darīts ar nolūku, lai zagļi nevarētu naktīs aizvest guļošo ceļa vīru pajūgus un zirgus.

1877. gadā Beberbeķu muižā uz laiku pārbrauc dzīvot pirmais latviešu botāniķis, skolotājs un dzejnieks Jānis Ilsters (1851- 1889), turp tiek pārvesta arī daļa no viņa bibliotēkas un herbārija. Bibliotēku izmantojis arī pagasttiesas rakstvedis, vēlāk žurnālists Ansis Leitāns. Nozīmīgs J. Ilstera kā dabaszinātnieka nopelns ir 1883. gadā sarakstītā pirmā botānikas mācību grāmata latviešu valodā „Botānika tautas skolām un pašmācībai”. Jānis Ilsteres izgudrojis arī nosaukumus apmēram 500 augu sugām, lielu ieguldījumu viņš devis arī tautas gara mantu vākšanā –  Latvju Dainām iesūtījis 865 tautasdziesmas.

Kalnakrogā 1875. gadā dzimis viens no Latvijas valsts dibinātājiem, grāmatizdevējs Augusts Raņķis. 1905. gadā aktīvi iesaistījies sociāldemokrātu kustībā, vēlāk par aizliegtu grāmatu izdošanu tiek arī apcietināts. 1906. gadā A. Raņķis atvēra grāmatu veikalu Rīgā. 1917. gadā piedalījās Latviešu Demokrātiskās partijas atjaunošanā un 1918. gada 17. novembrī ievēlēts par Tautas padomes locekli. Kā Latvijas Demokrātiskās partijas pārstāvis uzstājās Latvijas valsts pasludināšanas aktā 18. novembrī. A. Raņķis ir arī mūsdienās plaši zināmās Lata romāna sērijas pamatlicējs. Viņa izdotās ,,Māju un ģimeņu bibliotēkas” sēriju par zemu cenu varēja atļauties ļoti plašs lasītāju loks. Savas darbības laikā Raņķis izdevis vairāk nekā 120 grāmatu.

2021. gada sākumā Brīvkalnos dzīvesvietu deklarējuši 237 iedzīvotāji.

Par godu Brīvkalniem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts āra bērzs (lat. nos. – betula pendula).

Cielavas ir ciemats, no kura “Rīgas mežu” pārstāvji ik gadus dodas Tīreļu mežniecības apsaimniekotajā mežā, lai izvēlētos Rīgas pilsētas galveno Ziemassvētku egli. Egļu stādīšana mežniecībā sākās 1960. gados, kad jaunos kociņus, lai pasargātu no salnām, stādīja iepriekš izcirstās 14 m joslās, kuras atstāja pamīšus ar 10 m neizcirstām. Vēlāk, kad tie bija paaugušies, izcirta atstātās joslas un tajās stādīja jaunas eglītes, kurām paaugušās nu deva patvērumu no salnām. Tīreļu mežniecībā audzēja arī mežu stādāmo materiālu.

Ciemata centrs daudzus gadus bijusi mežniecība. 1988. gadā izdotajā ceļvedī pa Rīgas apkārtni šī vieta raksturota kā: “Skaisti izveidots mežniecības darbinieku ciematiņš – glītas, sakoptas ēkas, apstādījumi, dīķi. Piepilsētas autobusa galapunkts.”

Mežsarga māja (vai mežmuiža) šeit, ceļu sazarojumā no Annas muižas uz Pūcēm un Dzilnām, atzīmēta jau 18. gadsimta kartēs, gan kā Cenas pusmuiža. Tikai pēc 1920. gadā uzsāktās agrārās reformas realizēšanas – 1939. gadā –  pusmuižai piegulošo ciematu pārdēvē par Cielavām. Mežniecības galvenās funkcijas šajā laikā ir medību pārraudzība un malkas apgāde Rīgas pilsētai. Cenas pusmuiža bijusi nozīmīgs punkts Neatkarības kara laikā 1919. gada oktobra un novembra cīņās ar Bermonta armiju. Tā atradās Dienvidu frontes Cēsu pulka iecirknī, rajonā, ko aizstāvēja bruņotais automobilis “Zemgalietis”. Mēneša laikā (līdz 1919. gada 11. novembrim) Cenas pusmuiža pārmaiņus tika zaudēta un atgūta no abām karojošām pusēm.

Padomju laikā Tīreļu mežniecība pieder Rīgas Jūrmalas Mežrūpniecības saimniecībai (MRS). 1970. gadu presē tiek aprakstīts, kā “no smilšu klajuma, kura vidū pacēlusies balta ķieģeļu ēka, var izaugt labiekārtots strādnieku ciemats”, taču tas neatbilst patiesībai – no pusmuižas laikiem saglabājušies lieli, skaisti koki (ozoli, liepas, vītoli), vairākas stabilas saimniecības ēkas. 1960. gados ciemā ierīkota artēziskā aka, veikti labiekārtošana un apzaļumošanas darbi. Vietējiem iedzīvotājiem te ir ne tikai pastāvīga darba vieta, bet daudziem arī iespēja papildu peļņai. Viens no veidiem ir bērzu slotu siešana – vasarā tās ir pirtsslotas, bet rudens un ziemas sezonā – zaru slotas ielu slaucīšanai. Par ļoti ienesīgu blakus nodarbošanos, kuras dēļ rīdzinieki un jūrmalnieki pavasaros pat speciāli ņem atvaļinājumus, lai brauktu uz Cielavām, kļūst bērzu sulu tecināšana. Tīreļu mežniecības apsaimniekotajos mežos to dara, lai sulas nodotu pārstrādei Bulduru sovhoztehnikuma konservu cehā.

60. gadu vidū mežniecību vadīja Igors Osis, no 1973. gada –  Leonhards Kunstbergs.

Tīreļu mežniecības darbinieki ir vieni no tiem, kas savās darba gaitās izmanto Priežciema stallī audzētos zirgus. Vienlaikus ar mežizstrādi notiek arī meža stādīšanas un nosusināšanas darbi (mežniecībai pieguļ Cenas tīrelis un Maztīreļa purvs).

1990. un 2000. gadu sākumā Cielavas bijušas Meža dienu norises centrs.

2021. gada sākumā Cielavās dzīvesvietu deklarējuši 45 iedzīvotāji.

Par godu Cielavām 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts sarkanais ozols (lat. nos. – quercus rubra).

Dzērves ir ciems, kura vēsture vēl tikai sākas. Babītes pagasta padomes 2004. gada 16. jūnija lēmums bija tas, kurā deviņiem nekustamajiem īpašumiem dots kopīgs vārds – Dzērves, tāpēc šim ciemam ir sava dzimšanas diena. Atbilstoši ilgtermiņa attīstības stratēģijai līdz  2030. gadam, ciemā paredzēta kvalitatīvas un racionālas infrastruktūras attīstīšana, kas respektē dabas vidi un kalpo par pievilcīgas dzīves telpas pamatu, ietverot laikmetīgu pakalpojumu pieejamību.

Dzērves atrodas Babītes pagasta austrumos pie Rīgas pilsētas robežas, lidostas «Rīga» skrejceļa ziemeļu galā 6,5 km no pagasta un novada centra Piņķiem.

Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ietvaros Babītes novada plānos Dzērves redzamas kā pievilcīga dzīves vieta – zaļa, klusa, nesteidzīga privātā un publiskā telpa, kas kļūst par piemērotu dzīves vietu ģimenēm – ar sakārtotu un ērtu infrastruktūru, kas ietver dabas un kultūras mantojuma vērtības, veidojot harmonisku telpu. Ilgtermiņā tām jākļūst par pieprasītu dzīves vietu Pierīgā – drošu, pārdomātu, progresīvu un funkcionālu privātā un publisko telpu.

2021. gada sākumā Dzērvēs dzīvesvietu deklarējuši 45 iedzīvotāji.

Par godu Dzērvēm 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta japānas katsura (lat. nos. – cercidiphyllum japonicum).

Dzilnuciems kā daļa no Piņķu pagasta, kas kā administratīvi teritoriāls veidojums radās 16. – 17. gs. mijā,  atradies uz robežas starp Piņķu muižu, macītājmuižu un Beberbeķu pagastu. Dzilnupīte sadalīja ciemu divās daļās – pastorāta un muižas daļā.

17. gs. Lielvidzemes zviedru kadastru kartēs minēti pirmie Dzilnuciema māju  vīriešu kārtas iedzīvotāji.

Ierīkojot Piņķu muižu, 1607. gadā izcēlās nesaskaņas ar vietējiem zemniekiem, kas tika padzīti no mājām. Citos gadījumos Rīgas pilsētas rāte atteikusies padzīt zemniekus – 1685. gadā, ierīkojot Piņķu mācītāja muižu Dzilnuciemā, zemnieks zaudēja savu māju tikai tad, ja viņš nevīžības dēļ nespēja nomaksāt nomu vai izpildīt pārējos pienākumus. Ja zemnieks nespēja pienākumus izpildīt nabadzības dēļ, viņam pielika klāt pušelnieku.

17. /18. gs. mijā Dzilnu ciemā pie upes tiltiņa atradies arī krogs (netālu no tagadējām Dzilnu Podnieku mājām).

Vācu mācītāja Georg Dressel (1686-1698) kalpošanas laikā Piņķu draudzē nolēma būvēt mācītājmuižas ēkas Dzilnuciemā.  Iepriekšējās pastorāta ēkas tika iznīcinātas Ziemeļu kara laikā. Jauno mācītāja māju Dzilnuciemā (1906.—1907.) būvē pēc Vilhelma Neimaņa projekta. Ēka iesvētīta 1908. gada 30. novembrī. No 1946. gada līdz 1980. gadam Piņķu mācītāja mājā tika ierīkota skola. Ēka kara laikā stipri cietusi. Vietējie iedzīvotāji skolas ēkas remontam ziedojuši materiālus, tādejādi arī cerot novērst padomju varas uzmanību no sevis.

I Pasaules kara laikā Dzilnuciema apkārtnē tika izveidotas atbalsta pozīcijas, bet mācītājmuiža un tās ēkas kalpojušas gan štāba, gan lazaretes vajadzībām. Atbrīvošanās kara laikā Dzilnuciemā notika 3 kaujas operācijas – 1919. gada 22. maijā vācbaltiešu, latviešu un krievu apvienotie spēki atbrīvoja Rīgu no komunistiem, Rīgas atbrīvošana bija viena no sava laika spīdošākajām militārajām operācijām. Viens no uzbrukuma un karaspēka pārgrupēšanās punktiem bija Dzilnuciems, kur tikās arī armijas komandieri.

1919. gada 8. oktobrī sākās Bermontiešu uzbrukums Rīgai, šajās kaujās pie Dzilnām tika izmantotas bruņumašīnas Kurzemnieks un Zemgalietis, apkārtne bija kauju pārņemta. 9. novembrī sākās Latvijas Armijas uzbrukums Dzilnām.

Pēc 20. gadsimta 20. gadu agrārās reformas Dzilnuciemā līdzās vecsaimniecībām tika iekoptas daudzas jaunsaimniecības, kad zeme tika piešķirta, piemēram, Brīvības cīņu dalībniekiem. Būtiskas izmaiņas ieviesa padomju okupācija, kuras laikā viensētu dzīvesveidu centās iznīcināt, gan cenšoties piedāvāt labākus sadzīves apstākļus kolhozu ciematos vai mazciemos, veidojot padomju ciemata apbūves principus. Dzilnās 1950./60. gados sāk veidoties kolhoza darbaļaužu apbūve – Ceriņi, Ziedkalni, Božas, Gaismas.

Kopš padomju saimniecību izveidošanās 1948. gadā  Dzilnuciems atradās kolhoza “Rainis”  teritorijā. Bijušo saimnieku kūtīs tika ierīkotas teļu kūtis, Dzilnās  – cūku ferma, bet vēlāk  – zosu ferma ar izveidotiem aplokiem tieši Dzilnupē. Tagadējā Dzilnu mājas vietā bija izveidota fermas virtuve. Bijušajā mācītājmuižas klētī 1955. gadā ierīkoja kolhoza kalti, bet 1967. gadā pārbūvēja par krejotavu, kas darbojās līdz 1990. gadu vidum.

Ņemot vērā, ka lielākā daļa ēku Dzilnuciemā būvētas no koka un apstākli, ka kopš 17.gs. ciems atradies karadarbības zonā, liela daļa ēku gājušas bojā karos vai dabas un cilvēku darbības izraisītos ugunsgrēkos. Domājams, ka Dzilnās pašlaik esošās koka ēkas nav vecākas par 100 gadiem.

2021. gada sākumā Dzilnuciemā dzīvesvietu deklarējuši 428 iedzīvotāji.

Par godu Dzilnuciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta holandes liepa (lat. nos. – tilia europaea).

Egļuciemā atrodas Baznīckalns – teikām un leģendām visvairāk apvītā bijušā Babītes novada vieta. Tomēr līdz šim nav izdevies noskaidrot nedz nosaukuma izcelsmi, nedz teiksmu par senču svētvietu patiesumu. Kādreiz tagadējā ciema pakājē skalojusies upe – Lieknas purva jeb Lielupes senās gultnes malā. Ir skaidrs, ka Egļuciems ir izveidojies pie liela un sena satiksmes mezgla – blakus bija pārceltuve pār Lielupi, bet ciems izaudzis ap Salas muižai piederošo Lieknas (vai Liekņa) krogu, kas atradies Rīgas – Kurzemes (Tukuma, Babates, Prūsijas) ceļa malā. Krogs tur atradies vismaz 200 gadus. Buļļu plosta pārceltuve pār Lielupi tika ļoti stingri uzraudzīta un tās monopols sargāts, tāpēc krogam un tā apkārtnei bija labas attīstības iespējas, tomēr tas ļāva plaukt un zelt arī kontrabandai, jo tika uzraudzīta un ierobežota ne vien cilvēku, bet arī kravu pārcelšana, neļaujot izmantot citu, kā vien Buļļu plostu. 1877. gadā atklātā Rīgas – Tukuma dzelzceļa līnija mazināja zemes ceļa nozīmi un arī kroga pastāvēšanas jēgu.

1877. gadā krogu savās dienasgrāmatās piemin mākslinieks Jūliuss Dērings, kurš bijis apmeties Jūrmalā un devies izpētīt apkārtni. Ar krodzinieka ieteiktiem pavadoņiem – kalponi un kādu zēnu – Dērings devies pa priedēm noaugušu kāpu dienvidrietumu virzienā, kreisajā pusē paliekot ezeram, ko viņš raksturo kā “agrāko” – t.i., ezers tik stipri aizaudzis, ka no tāluma ūdens tajā nav manāms. Pie Āmu jeb Strēlnieku mājām mākslinieks uzkāpis pilskalnā, par kuru uzzinājis jau 1872. gadā, apmeklējot Salas muižu, lai uzstādītu baznīcā viņa gleznoto altārgleznu, kas no kroga atradies apmēram 2 verstis. Krogam bijis sarkanu kārniņu jumts, kas no pilskalna bijis labi redzams. Pirms atgriešanās Dērings uzkāpis arī Baznīckalnā, bet nonākot krogā, “spirdzinājās ar alu un nobaudīja dažas cieti vārītas olas; necepto speķi, ko pasniedza pie olām, varēja ieēst tikai nedaudz.”

Lieknas krogs, atrazdamies nozīmīgā satiksmes mezglā, bijis nozīmīgs punkts karadarbībā. 1812. gadā šeit bija izvirzīts lielāks Napoleona prūšu spēku postenis ar diviem virsniekiem, kas atspiests uz Salas muižu un sagūstīts (augusta – septembra operāciju laikā, vienlaicīgi ar kaujām otrus ezeram pie Annas muižas). Arī Neatkarības kara laikā (1919) pie Lieknas kroga notika nozīmīgas sadursmes, kurās piedalījās 9. Rēzeknes pulks.

1973. gadā Babītes poldera auglīgākajās augsnēs izveidota kokaudzētavu. Egļuciems šajā gadā iegūst to, ar ko simtiem Latvijas iedzīvotāju šī vieta saistās visvairāk – Noras Skunstiņas izloloto dekoratīvo stādu audzētavu, kas izaug par vienu no satura ziņā bagātākajām kokaudzētavām, ko pazīst un izmanto apstādījumu veidotāji visā Latvijā. 1999. gada septembrī esošo stādaudzētavas platību juridiski pārņem SIA „JLD” un uzsāk darba procesā iestrādāt mūsdienu tehnoloģijas. Kokaudzētavai „Bulduri” ir noslēgts līgums ar Valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Bulduru dārzkopības vidusskola” par praktisko apmācību jaunajiem dārzniekiem, kuri skolas programmā ir izvēlējušies specialitāti – stādu audzētājs.

Kad tika būvēta Rīgas – Jūrmalas šoseja, daļēji izmantota vecā ceļa trase un Lieknas dambis.

2021. gada sākumā Egļuciemā dzīvesvietu deklarējuši 65 iedzīvotāji.

Par godu Egļuciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts pensilvānijas osis (lat. nos. – fraxinus pennsylvanica).

Gātciems atrodas Salas pagasta vidusdaļā Lielupes labajā krastā, lejpus Gātes atteikai, Mežzara salas rietumos. Nosaukuma izcelsme saistāma ar Gāti (Gātsupi) –  nelielu upi, kas savieno Lielupi ar Babītes ezeru. Gātes garums ir 1,5 km, kas pie ezera dalās kanālos, kurus savulaik esot rakuši apkārtējo māju saimnieki, katram  kanālam dots savs nosaukums, piem., Vidus Gāte, Lielā Gāte, Zirgu Gāte, Putrene, Pērkonceļš, Peļu ceļš u.c. Kanāli rakti arī seklā Babītes ezera dibenā gar krastiem no Gātes līdz Varkaļiem. Gātciemā gandrīz pie katras mājas no Lielupes puses pienāk rakts kanāls un ir personīgā “osta”. Gāte līdz 19. gs. sākumam bija vienīgais ezera un Lielupes savienojums, bet 1816. – 1817. gados izrakta Spuņupe, kuru 20. gs. aizbēra, tās vietā 1988. gadā  izrakts Varkaļu kanāls, tādējādi nodrošinot caurplūdi visa ezera garumā.

Gātciems atrodams jau 17. – 18. gadsimta kartēs. Straupciems un Gātciems atrodas nozīmīga lielceļa malā (senais Rīgas – Tukuma – Prūsijas ceļš jau no 13.gs.), vienlaikus tā ir ģeogrāfiski izolēta vide, ko ieskauj ūdeņi. Vietējo iedzīvotāju tradicionāla nodarbošanās – zveja Babītes ezerā, Gātē un Lielupē, kā arī zemkopība – galvenokārt sīpolu, burkānu u.c. dārzeņu, sakņu un zaļumu audzēšana. Līdz Slokas novada pievienošanai 1785. gadā Vidzemei (Krievijai), gātciemnieki (arī straupciemnieki) diezgan plaši nodarbojušies ar Kurzemes preču kontrabandu. 19. gs. Gātciema iedzīvotāji kā papildus peļņas avotu izmantoja ezera niedru griešanu un pārdošanu Jūrmalā, kur tās izmantoja ēku apjumšanai un pludmales kabīņu (“peldu būdu”) būvēšanai

Par tiesībām zvejot Babītes, Lielupes un Gātes ūdeņos savulaik cīnījās Rīga un Kurzemes hercogiste, un konfliktu (dažkārt bruņotu) risināšanai tika slēgti pat starpvalstu līgumi. Šāds līgums slēgts Pukstciemā (Kaģi) 1636. gadā starp hercoga Frīdriha un Rīgas pilsētas pārstāvjiem. Saglabājies rīdzinieku zīmēts Gātes plāns. Vislielākās nesaskaņas starp hercoga pavalstniekiem un Rīgas patrimoniālā apgabala zemniekiem bija jautājumā par zvejošanu gātēs un zemnieku izraktajos grāvjos.

Visvairāk zvejotās zivis: zuši, līdakas, plauži. Zušus (dzīvus) veda pārdot uz Rīgas tirgu, žāvētus un krecētus (želejā) lietoja pašu uzturam. Zušu zvejā izmantoja katicas, kūrus un murdus. Zušu zvejai izmantoja t.s. “kārbas”- lielas un smagas laivas, tās būvēja vietējie amata meistari. Dārzeņus un zaļumus veda galvenokārt uz Sloku, ceļoties pāri ar laivām, vai arī ar plostu. 20. gs. sākumā un 20. – 30. – jos gados izmantoja arī tvaikoņus, kas no Slokas brauca uz Jelgavu – ar laivu īrās līdz tvaikoņiem, kas palēnināja gaitu un no laivas ar striķiem uzvilka pārdodamās preces (arī nolaida laivā tās, kas bija pasūtītas Jelgavā).

Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas neatkarības laikā Gātciema iedzīvotāji cieta no apšaudēm.

1948. gada 8. martā nodibināts  kolhozs „Gāte”, priekšsēdētājs Jānis Karulis). 1949. gada aprīlī  – apvienojās „Gāte”,  „Dzintars” un pārējās kopsaimniecības, izveidojot kolhozu „Padomju Latvija” ar zemes kopplatību 662 ha. 1961. gadā  „Padomju Latvijai” pievienojās  kolhozs „8. marts”. Vairākās Gātciema saimniecībās – Vecvagaros, Sproģos –  ierīkoja kolhoza lopu fermas (no iedzīvotājiem nacionalizētajiem lopiem). 1949. gadā no Salas pagasta izsūtīja 29 cilvēkus, to vidū vairākus Gātciema iedzīvotājus.

Līdz 20. gs. nogalei Gātciema iedzīvotāji bieži cietuši no plūdiem.

Seno dzimtu  (Ģeri, Pērnes, Pāvuli, Arāji, Ozoliņi) pēcteči ciemā dzīvo joprojām, vairākas ēkas ir saglabājušās no 19. gadsimta.

2021. gada sākumā Gātciemā dzīvesvietu deklarējuši 153 iedzīvotāji.

Par godu Gātciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts baltalksnis (lat. nos. – alnus incana ).

Mūsdienās Kaģu ciems atrodas uz Babītes un Jelgavas novadu robežas. Ciems veidojies līdzās kādreizējam Ķempju krogam, kas savulaik ir atradies uz Rīgas pilsētas lauku apgabala (un arī Vidzemes) robežas ar Kurzemes hercogisti (Kurzemi). Kaģi ir vieta, kur 1636. gadā parakstīts zvejas līgums starp Kurzemes hercogisti un Rīgas pilsētu par zvejas tiesībām Babītes ezerā un Lielupē. Kaģu vārds pirmo reizi minēts 1698. gadā kādā ierakstā baznīcas grāmatā.

Līdz 1928. gadam krogs no muižas tika rentēts. To un 35 ha zemes 1935. gadā savā īpašumā ieguva Rūdolfs Vismanis. Sākotnēji Kaģi figurēja tikai māju nosaukumos un Jukuma Vācieša aprakstītajos 1917. gada Ziemassvētku kauju notikumos, kur minēti tieši Kaģi nevis Ķempu krogs. Ļoti detalizētos kauju aprakstos Kaģu vārds minēts vairākkārt – šeit bijušas 5. Zemgales pulka aizmugures pozīcijas. 1920. gados Kaģi piederējuši pie Kalnciema pagasta. 1930. gados notikušas tiesas prāvas, kurās piespriests sods vairāku Kaģu ciema māju saimniekiem par neatļautu lopu ganīšanu mežā – trūcis ganību, pļavas bieži atradušās starp meža iecirkņiem, bet ganīšana mežā bija kaitnieciska, jo tika nopostītas stādītās jaunaudzes. Vietējo iedzīvotāju atmiņās kroga atrašanās vieta ir tagadējo “Līdaku” māju tuvumā.

Kaģos bija pārceltuve pāri Gātes upītei uz Straupciemu. Kaģos, kas administratīvi piederēja pie Salas ciema padomes un kolhoza “Padomju Latvija”, atradās cūku un teļu fermas un palīgsaimniecības “Melluži” siltumnīcas. Autobusa pietura tajā laikā arī saukusies “Melluži”. Lielkaģu mājās, kuras vietējie mēdza saukt par Vendiņiem atradās palīgsaimniecības kantoris un veikals. Laikā, kad tika būvēta Rīgas – Liepājas šoseja, ceļa strādniekiem tika uzcelta balti apmesta divstāvu dzīvojamā ēka, kas atrodas blakus tagadējai pieturai Kaģi, un kuru parasti asociē ar šo ciemu.

Blakus Kaģiem atrodas Peitiņu kapi, kuros atrodas piemineklis Strēlnieka mātei – nostāsts vēstī, ka pēc Ziemassvētku kaujām 1917. gada janvārī kāda latviešu karavīra māte no Rīgas devusies meklēt savu dēlu. Saltā ziemas dienā viņa no Rīgas kājām bija nākusi šurp, uz Ložmetējkalna pozīcijām, lai apraudzītu dēlu un atnestu ko azaidam. Dēlu nesastapusi, māte devās atceļā. Nogurusi viņa apsēdās uz kāda celma atpūsties un, noguruma pārņemta, iemiga. Tālāko paveica saltais ziemas putenis. Šim notikumam ir arī cita versija: strēlnieka māte, atnākot līdz pozīcijām, uzzinājusi, ka dēls kaujā kritis. Māmuļa apsēdusies uz celma un novilkusi mēteli — lai tīši dotos nāvē.

2021. gada sākumā Kaģos dzīvesvietu deklarējuši 79 iedzīvotāji.

Par godu Kaģiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts gudmalu kārkls (lat. nos. – salix integra).

Pirmās ziņas par Kaupu vārdu Piņķu pagastā sniedz Rīgas zvejnieku brālības 16. gadsimta dokumenti. Kaupu ciems pirmo reizi kartēs parādās 17. gs., kad uzmērījumus veikuši zviedru mērnieki. No 18. gs. un līdz mūsdienām  Kaupu ciemā fiksēti māju nosaukumi – Kaupi, Kaupu Putni, Kaupu Klučenieki un  Kaupu Mārtiņi. Mūsdienās Kaupu ciems ir retais novada mazciems, kas saglabājis precīzu senā ciema apjomu un lokāciju.

Babītes ezeru iepretī Kaupu ciemam jeb ezera rajonu starp Kaupa un Skruba ragiem dēvē par Meldera laukumu. Niedru un meldru te mazāk  kā citās vietās, tie aug nelielos puduros. Dibens nav pieaudzis ar Babītes ezera raksturīgo sūnu jeb, kā vietējie mēdz saukt, „cīsku”.

Pirmā pasaules kara laikā Kaupu ciems atradās tiešā karadarbības zonā, domājams, ka lielāko daļu iedzīvotāju no mājām padzina vispār un mājas pārņēma armijas vajadzībām.

Kalnciema ceļš, sevišķi tā Rīgai tuvākā daļā  – Beberbeķu /Skultes meži – vienmēr bijis salīdzinoši nedrošs rajons. Lielā cilvēku kustība, zemnieki ar pārtikas precēm un Rīgā sapelnīto naudu  bija viegls laupījums lielceļa laupītājiem. Tā 1931. gada maijā Kaupu māju saimnieks Andrejs Kaupe, atgriežoties no Rīgas, tika aplaupīts netālu no Skultes mežiem. 3 laupītāji, kas bruņojušies ar ieročiem, atņēma visu naudu un  sudraba pulksteni. Kaupe ziņojis vietējam policistam un sacelta trauksme. Laupītāji – 3 jauni puiši no Daugavpils – drīzumā aizturēti.

Mūsdienās Kaupu ciems atsevišķi nepastāv, tas saplūdis ar Trenčiem.

Annas pusmuiža bija piederīga Rīgas patrimoniālā (lauku) apgabala Piņķu pagastam, tā robežas noteiktas jau 1225. gadā. Pusmuižas statuss noteica, ka tā bijusi iznomājama saimniecība, kas atradusies nostāk no muižas, vai specializējusies kādā noteiktā saimnieciskās darbības virzienā.

Annas muižas attīstību veicināja ceļš, kas jau vismaz kopš 17. gadsimta veda no Rīgas uz Kalnciemu, kā alternatīva senajam “Babates kara ceļam”, kas atradās Babītes ezera pretējā krastā. Ap 1660. gadu uzcelta pirmā Annas baznīca. Tā bijusi koka ēka, būvēta līdzīgi kā citas tā laika Vidzemes koka baznīcas – vientelpas būve ar kārniņu jumtu un vienkāršu koka tornīti. Baznīca bija domāta dievkalpojumiem latviešu zemniekiem. Ir pieņēmums, ka tā bijusi celta pēc arhitekta Ruperta Bindenšū projekta, bet, iespējams, tā tiek uzskatīts, jo Bindenšū bija projektējis Sv. Jāņa baznīcu Salas pagastā. Šajā pašā laikā pie Annas muižas izveidojies krogs. Tas atradies starp baznīcu un veco ceļu, Miglupīte (upīte, kas tek gar kapiem) saukta arī par Annas kroga upīti. Napoleona kara laikā Annas muižas tuvumā notika vairākas kaujas starp Napoleona prūšu vienībām un krievu karaspēku. 1812. gada notikumi skāra Babītes novadu plašā teritorijā. Ezera pretējā krastā esot atradusies karaspēka nometne (Salas muižā un tai piederošās zemnieku mājās), no turienes pāri ezeram kareivji cēlušies pāri, lai sirotu apkārtnes mājās, arī Annas muiža tikusi postīta un izlaupīta. Pēteris Belte sava grāmatā “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni” raksta: “1812. gadā, prūšiem parādoties, “Upenieku” (Salas pagastā) saimnieks ar savu ātro zirgu jājis uz Rīgu dot ziņu un drīz bijis klāt ar kazākiem un lielgabalniekiem. Uzstādījuši lielgabalus un šāvuši pāri ezeram uz Annas krogu, no kura mukuši ārā prūši, ka sarkanās biksītes vien zibējušas.” Prūšu ģenerāļa Graverta izveidotā pozīciju ķēde stiepās no Daugavas pie Doles salas, garām Pētermuižai, Annas muižai un beidzās pie Slokas. Kaujas šeit notika vairākus mēnešus, tajās bija iesaistīta artilērija (lielgabali atradās laivās, kuras pārvietojās pa Lielupi un bija aprīkotas gan ar burām, gan airiem). Panākumi bija mainīgi, un pozīcijas pie Annas baznīcas prūši te zaudēja, te atkal atkaroja, līdz septembra (1812) beigās tika padzīti pavisam.

Ap 1830. gadu baznīca bijusi tik pat kā sabrukusi, un Rīgas rāte plānojusi to nojaukt. Tomēr vietējie zemnieki lūguši baznīcu labot, jo līdz Sv. Nikolaja baznīcai Piņķos bija tālu, turklāt tās mācītāji nav pratuši latviešu valodu. 1872. gadā tika uzsākta tagadējās mūra baznīcas celtniecība, tās projekta autors bija Rīgas pilsētas pirmais arhitekts Johans Daniels Felsko.

19. gs. vidū pie Sv. Annas baznīcas darbojās skola, kurā tika mācīti latviešu zemnieku bērni. Skolas bibliotēkā bija gandrīz 200 grāmatu sējumu, pateicoties ziedojumiem, bibliotēka tikusi papildināta.

I Pasaules kara laikā no Annas raga pāri Babītes ezeram uz Sīpolciemu Salas pagastā tika uzbūvēts apmēram 1.5 km garš tilts militārām vajadzībām – dažādos avotos minēts atšķirīgi, vai tas bijis uz koka pāļiem celts vai pontonu tilts. Annas muižu karš skāra pamatīgi – pati muiža tika iznīcināta (dažādos avotos minēts gan kara laiks, gan 1919. gada Brīvības cīņas), tika postīta baznīca. Baznīca atjaunota brīvvalsts laikā, taču II Pasaules karš un tam sekojošā padomju okupācija, kuras laikā baznīca nedarbojās, tai nodarījuši lielu kaitējumu. Pēc I pasaules kara muižas statuss nemainījās, tā joprojām bija piederīga Rīgas pilsētai un tika iznomāta. Kā pēdējais nomnieks zināms Andrejs Dūšelis, kas 1926. gadā slēdzis rentes līgumu uz 12 gadiem.

Padomju laikā blakus baznīcai esošais sarga namiņš tika atdots Bumbieru ģimenei, kura vēlāk saņēma atļauju tajā vietā uzbūvēt māju (“Gaitiņi” – tagad “Annas koku skolas” teritorija), jo piedalījās ceļa (tagadējā Liepājas šosejas) būves darbos. Kroga ēka 60. gados vēl pastāvējusi, tajā bijis pamatīgs, ar ķieģeļiem vai akmeņiem izmūrēts pagrabs, kur apkārtējo māju iedzīvotāji gājuši pēc ūdens uz avotiņu (tika uzskatīts, ka krogū arī darījuši alu, tāpēc tur bijis labs ūdens). Muižas kūtīs bija ierīkota teļu ferma, bet apdzīvota bijusi muižas kalpu māja. 60. gadu sākumā muižas ēku lielākā daļa gājusi bojā ugunsgrēkā.

Šodien Annas visvairāk saistās ar diviem uzņēmumiem, kas atrodas ciemā – “Annas koku skolu” un “Ozoli EKO”.

Mūsdienās Annas kā atsevišķa teritorijas vienība nepastāv, ciems saplūdis ar Klīvēm.

2021. gada sākumā Klīvēs dzīvesvietu deklarējuši 79 iedzīvotāji.

Par godu Klīvēm 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta veimuta priede (lat. nos. – pinus strobus).

Ciems veidojies ap Mežbeltu mājām starp Kašķu un Labo purvu Rīgas – Tukuma dzelzceļa līnijas malā starp Slokas un Ķemeru stacijām. Kūdras veidošanās un attīstība ir nesaraujami saistīta ar abām šīm tagad Jūrmalas pilsētai piederošajām apkaimēm. 1847. gadā tika izveidots Slokas kroņa pagasts, un Slokas muiža uz kādu laiku tika pārcelta uz veco Slokas mežniecību, kas atradās tā laika Slokas – Tukuma lielceļa malā (vietā, kur šobrīd Kūdras ciematā ir Mežbeltes).

Sākotnēji Kūdra saistīta ar Ķemeriem – jau 19. gs. beigās Ķemeru dziedniecības iestādēs sāka lietot kūdru kā ārstniecisko vannu un aplikāciju sastāvdaļu, kas ar savām unikālajām siltumvadīšanas un ķīmiskā sastāva īpašībām spēja dot lielisku ārstniecisku efektu, ko savos darbos daudz aprakstījis ilggadējais Ķemeru sēravotu iestādes direktors, ārsts dr.  J. Lībietis. Viņš savus pētījumus par Ķemeru kūdras dziednieciskajām īpašībām prezentējis arī daudzās starptautiskās konferencēs. 20. gs. 30. gados dr. Lībietis kopā ar inženieri J. Baumani pamato kūdras kā kurināmā rentabilitāti Ķemeru peldu iestādēs, un sākas intensīva kūdras purvu izstrāde tieši kurināmā apgādes vajadzībām. Tas turpinās arī II Pasaules kara (vācu okupācijas) laikā, kad Ķemeru – Slokas kūdras purvā uz laiku tiek nodarbināti jaunieši no darba dienesta, kur bija vispirms jānokalpo trīs mēneši, lai varētu pieteikties studijām augstskolā. Atmiņu pierakstos šie jaunieši darba un sadzīves apstākļus (dzīvojuši Ķemeros, dažādu saimnieku mājās) raksturo kā ļoti labus, salīdzinot ar kuriem vēlākās gaitas Vācijā šķitušas kā katorga. Tā laika kūdras fabrikas grāmatvedības dokumentos redzams, ka prēmijas par izstrādes normu pārsniegšanu izmaksātas degvīnā un papirosos.

Tieši II Pasaules kara laikā sākas intensīva kūdras purva izstrāde un veidojās strādnieku ciems. 1942. gadā fabrika iegūst nosaukumu “Kūdras fabrika Sloka”, bet robeža starp Slokas pilsētai piederošo teritoriju un Salas ciemu vairākas reizes pārnesta, kas arī vēlākos gados izraisījis vairākus konfliktus – par ceļu apsaimniekošanu, ūdensapgādi un pēcāk arī pamestās Jūrmalas izgāztuves sakopšanu Kašķu purva teritorijā. Sākotnēji Mežbeltu apkārtnē tika izbūvētas vienkāršas koka barakas, bija problēmas ar ūdensapgādi. Dzelzceļa staciju (faktiski – vilciena pieturvietu, kurā neapstājas visi vilcieni, šo problēmu atrisināja tikai 70. gados) atklāj 1951. gadā. Arī pēc kara bija liels pieprasījums pēc kūdras – gan kurināmā, gan augsnes ielabošanas vajadzībām. Kūdras fabrikas strādnieki, kas tajā darbojušies ilgāku laiku, paši sevi lepni dēvē par “purva velniem”, ar to uzsverot gan specifisko darba vidi, gan spēju tikt galā ar visādām grūtībām.

1970. gados kūdras fabrikas strādnieki no Kūdras barakām lēnām sāk pārcelties uz Kauguru jaunceļamo dzīvojamo masīvu, tomēr ciemats ap staciju, kas nu pievienots Jūrmalai, vēl turpina ierasto dzīves ritmu. 1995. gadā uzcelta tagadējā Kūdras stacija (tai piegulošā apkārtne pieder Jūrmalas pilsētai), tomēr ciema lielākā daļa, kur atrodas vien dažas dzīvojamās mājas, bet pārsvarā vasarnīcas un mazdārziņi, ir piederīga Salas pagastam.

2021. gada sākumā Kūdrā dzīvesvietu deklarējuši 65 iedzīvotāji.

Par godu Kūdrai 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts purva ozols (lat. nos. – quercus palustris).

Tagadējā Lapsu ciemā pirmās mājas tika celtas pēc Rīgas pilsētas iniciatīvas 19. gs. vidū, jo 1834. gadā apkārtnes mežos 7 nedēļas plosījās ugunsgrēks, un Rīgas pilsētas zaudēja milzīgas mežu teritorijas. Tāpat 1868. gadā visā Baltijā pieturējās milzu sausums, lietus nelija no agra pavasara līdz septembrim.  Apkārtnē 4 mēnešus dega meži, ka nevarēja saredzēt pat sauli un bija grūti elpot pat Rīgā. Šie visi apstākļi (regulāra mežu degšana un tīša aizdedzināšana) Rīgas pilsētas mežu pārvaldītājiem 19. gadsimta vidū lika nomaļajā meža nostūrī izveidot jaunas mežsargu mājas ar piesaistītām apgaitām. Tā tapa Bataru, Lapsu, Amolu, Cenu (Antiņu), Kaupu apgaitas.

1944. gadā, Vācu okupācijas laikā, Jēkabs Bukults Lapsu mājās izveidoja modernāko tīršķirnes vistu kūti. Tur darbojās divi elektriskie inkubatori, kas vienlaikus spēja inkubēt 7020 olas. J. Bukults specializējās Leghornas vistu pavairošanā – Leghornas vistas ir sena, populāra šķirne Latvijā.

Mārtiņš Meņģelis ilgus gadus bijis Bataru apgaitas mežzinis, 1954. gadā apbalvots ar Vissavienības lauksaimniecības izstādes medaļām un bijis viens no tiem, kas sekmīgi apmežojot mežus, nodrošinājis, lai Tīreļu mežniecībai tiktu no PSRS mežu departamenta bez atlīdzības iedalīta automašīna.

1950 – to gadu sākumā uz Lapsu un Amolu saimniecību bāzes tika izveidota Lauksaimniecības ministrijas palīgsaimniecība, bet 1957. gadā to kā palīgsaimniecību pārņēma Bulduru dārzkopības tehnikums, 1964. gadā teritoriju pievienoja Bulduru sovhoztehnikumam.

1980. gados Lapsu apkārtnē izveidoja bišu dravu, no kuras ieguva ne tikai medu – tās primārā funkcija bija apputeksnēt sarkanā āboliņa laukus sēklas iegūšanai sovhoztehnikuma «Bulduri» vajadzībām. Ilgus gadus par dravnieku strādāja Andris Kārkliņš.

Jāatzīmē, ka līdz pat 20.gs. 90. gadu beigām tagadējais Lapsu ciems bija reti apdzīvots un lielā meža teritorijā bija uzbūvēti 3 māju puduri : Bataru, Lapsu un Amolu.

Pašreizējā Lapsu plašā apbūve izveidojusies 2000. gadu beigās kā savrupmāju ciems.

Lapsās darbojas vienīgā Babītes novadā senjoru rezidence, kas ir alternatīva tradicionālajam pansionātam.

2021. gada sākumā Lapsās dzīvesvietu deklarējuši 462 iedzīvotāji.

Par godu Lapsām 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta sarkanā kļava (lat. nos. – acer rubrum).

Liberi ir mazciems, kas atrodas Beberbeķu strauta malā, robežojoties ar Beberbeķu dabas parku. Līdzīgi kā citu Babītes novada ciemu nosaukumi, arī Liberu vārds saistīts gan ar māju nosaukumu, gan dzimtas uzvārdu. Liberi atradušies uz Bebrbeķu muižai piederošās Skultes pusmuižas zemes. Pēc Latvijas Brīvības cīņām Liberu mājās saimniekoja Herberts Resnais, kurš bija piedalījies gan I Pasaules karā, gan Neatkarības kara Cēsu kaujās un Rīgas atbrīvošanā no bermontiešiem. Viņam piešķirts Lāčplēša Kara ordenis.  1920. gados Liberos saimniekojusi Klīves ģimene, bet 30. gados – Kalniņi un Liberi. II Pasaules kara laikā Liberu mājās notikušas apkārtējo māju iedzīvotāju sanākšanas –  vakarēšanas, kurās ar priekšlasījumiem uzstājās lauksaimniecības nozaru speciālisti. 1950. gados Liberu mājas piederēja Babītes mežsaimniecībai, tomēr kā atsevišķs ciems tas veidojies tikai 20.  gs. 90.  gados, kad šeit atradās dārzkopības biedrība “Liberi”.

Liberi atrodas Rīgas pilsētas ietekmes areāla robežās – tā ir teritorijas daļa, ko būtiski ietekmē Rīgas tuvums, bet kas telpiski organizējas vienkopus.

2021. gada sākumā Liberos dzīvesvietu deklarējuši 24 iedzīvotāji.

Par godu Liberiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta dekoratīvā ābele (lat. nos. – malus).

Mežāru ciems izveidojies uz rietumiem no Spilves pļavām pie senā Rīgas – Prūsijas ceļa, kura malā atradās Vīķu krogs – tas iezīmēja Rīgas robežu. Blakus krogam atradās Strupju mājas, kuras joprojām atrodas Babītes novada teritorijā, kamēr Vīķu kroga atrašanās vieta kopš 1980. gada iekļauta Rīgas pilsētas teritorijā.

Vecākie dokumentos minētie māju nosaukumi, kas Mežāru teritorijā joprojām saglabājušies, ir Pumpas, Plinkšas, Dreimaņi, Strupji, Ušas.

Vīķu kroga vārds daudzkārt pieminēts saistībā ar 1919. gada 3. novembrī Bermontiādes  laikā notikušo kauju. Pie Vīķu kroga sadūrās Dzelzsdivīzijas  1. pulks un Daugavpils pulka I bataljons.

Līdzīgi kā pirms I Pasaules kara, arī starpkaru periodā Mežāru apkaime nav uzskatāma par ciematu – tās ir atsevišķas saimniecības, kas pamatā nodarbojās ar dārzeņu audzēšanu un lopkopību, lauksaimniecības produkcija lielākoties tika nogādāta uz Iļģuciemu.

1993. gadā Mežāres iekļautas Babītes pagasta teritoriālajā plānojumā, ciemā tajā laikā dzīvoja 70 iedzīvotāji. Šobrīd teritorijas ziņā tas ir viens no lielākajiem ciemiem – 381,70 ha, iedzīvotāju skaits 2016. gadā bija 869.

2021. gada sākumā Mežārēs dzīvesvietu deklarējuši 1317 iedzīvotāji.

Par godu Mežārēm 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts amūras korķkoks (lat. nos. – phellodendron amurense).

Pavasari ir ciems Babītes novada Salas pagasta rietumu daļā, Lielupes kreisajā krastā. Apdzīvotā vieta veidojusies ap bijušās Pavasara muižas (Pawassern) centru. Muiža atradās pie  1921. gadā būvētā Kalnciema ceļa. Dokumentos minēta kopš 17. gs.

19. gs. sākumā te ieguva kaļķakmeni. Pēdējā muižas ēka celta pēc I Pasaules kara no vācu kara ceļa kokiem, daļēji saglabājusies agrāk celtā bijusī kalpu māja. Starp abām celtnēm bijuši muižas staļļi, vēlāk – ferma. Apmēram puskilometru gar Lielupi uz augšu  atrodas Biezbārži, kur dzimis publicists, valodnieks, pedagogs, ievērojams Pirmās tautiskās atmodas darbinieks –  Kaspars  Biezbārdis (1806—1886), valodnieks, pedagogs un pirmais akadēmiski izglītotais latviešu filosofs, kas pirmais iepazīstinājis latviešus ar Kanta filosofiju latviešu valodā.

Pavasaru muiža zināma kā Pirmā pasaules kara cīņu vieta, viena no pirmajām latviešu strēlnieku kauju vietām. 1915. gada 4. novembra kauja pie Pavasara muižas Slokas apkaimē: 89 krituši, 204 ievainoti, 25 pazuduši. 1915. gada 5.- 7.novembrī notika latviešu strēlnieku izlūkgājieni Pavasaru muižas apkārtnē. Pēc nesekmīgā uzbrukuma Pavasara muižai, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona izlūki veica nepārtrauktu pretinieka pozīciju izlūkošanu. 5. novembrī notika  biežas apšaudes Zelbju māju un Pavasaru muižas tuvumā. Šīs kaujas romānā “Dvēseļu putenis” aprakstījis Aleksandrs Grīns.

3, 5 km garumā un 2 km platumā Lielupes kreisajā krastā starp Pavasaru ciemu un Odiņu mājām atrodas Pavasaru – Odiņu polderis. Tas veidots padomju laikā ar mērķi iegūt lauksaimniecībā izmantojamās zemes un tolaik arī intensīvi izmantots. Mūsdienās tas iekļauts Ķemeru Nacionālā parka teritorijā un atzīts par vienu no piecām nozīmīgākajām griežu ligzdošanas vietām Latvijā.

2021. gada sākumā Pavasaros dzīvesvietu deklarējuši 76 iedzīvotāji.

Par godu Pavasariem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts melnalksnis (lat. nos. – alnus spaethii).

Pērnciems, arī Pērņciems, ir ciems Babītes novada Salas pagasta centrālajā daļā 2 km no pagasta centra Spuņciema, 20 km no novada centra Babītes.

“Pērnes” – māju nosaukums Salas pagastā –  dokumentos minēts no 17. gs. Ciems veidojies, dzimtas piederīgajiem paplašinot un no jauna būvējot savas dzīvesvietas.

Nosaukuma izcelsme – “ pērns” – tāds, kas ir bijis, noticis vai radies pagājušajā gadā.

No Briežiem atzarojas ceļš uz Straupciemu, tā labajā pusē atrodas kādreizējie “dzintara lauki”.

19. gs. beigās Pērnciemā, tāpat kā Straupciemā darbojās dzintara meklētāji, kopš tā laika – Zītaru (tagad Dzintari) mājas un Zītaru lauks.

Iedzīvotāji tradicionāli nodarbojušies ar zemkopību un zveju. Īpaši daudz audzējuši sīpolus, burkānus, zaļumus, ko tirgoja Slokā, Rīgas Jūrmalā un Rīgā.

1986. gadā Kolhozā „Padomju Latvija” sāka ražot kartupeļu čipsus, ražotne atradās Pērnciemā, t.s. “kompleksā”( čipsu ražošana turpinās arī mūsdienās).

Briežu mājās Pērnciemā 1888. gada 1. maijā dzimis Andrejs Liepiņš, kapteinis 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 1919. gada 3. novembra cīņu Pūpes stacijas rajonā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 10. aprīlī Slokā. Rotas komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Kaujās pret bermontiešiem divreiz kontuzēts, par kauju nopelniem paaugstināts par kapteini. 1919. gada 3. novembrī Bolderājas kāpās Liepiņš, smagi kontuzēts un saindējies ar smacējošām gāzēm, neatstāja savu rotu, bet sekmīgi turpināja kaujas uzdevumu, triecienā sasniedza Babītes stacijas rajonu, tā nodrošinot pulka labo spārnu, kas deva iespēju sekmīgi izpildīt kaujas uzdevumu. Piedalījies arī Latgales atbrīvošanas kaujās 1920. gada janvārī pie Katlešiem un Grēku kalna. 1920. gada 4. februārī pārvietots armijas artilērijas rezervē, dienējis Galvenā artilērijas noliktavā. 1928. gadā paaugstināts par pulkvedi -leitnantu. 1935. gadā atvaļināts, dzīvojis Rīgā, iegādājies saimniecību Salas pagastā. 1945. gadā apcietināts, notiesāts. No Sibīrijas atgriezies 1958. gadā. Miris 1961. gada 19. augustā Salas pagastā.

2021. gada sākumā Pērnciemā dzīvesvietu deklarējuši 29 iedzīvotāji.

Par godu Pērnciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta sarkanā kļava (lat. nos. – acer rubrum).

Lai palielinātu viduslaiku pilsētas nozīmību, bija jāpaplašina tās īpašumi, tāpēc 1226. gada 15. martā ar pāvesta legāta Modenas bīskapa Vilhelma lēmumu tika noteikta Rīgas lauku novada robeža, kurā pirmo reizi minēts arī Piņķu vārds. Vēlāk to ar īpašu bullu apstiprināja Romas pāvests Honorijs III.

1481. gadā sākās Livonijas ordeņa karš ar Rīgas pilsētu, bet 1484. gadā lielā kaujā tika izpostīta Piņķu apkārtne un nogalināta lielākā daļa iedzīvotāju. Līdzīgi Piņķu iedzīvotāji cieta arī turpmākajos Livonijas karos.

Karš starp Polijas un Lietuvas lielvalsti un Zviedriju, kas sākās 1600. gadā un ar pārtraukumiem ilga līdz 1653. gadam, būtiski ietekmēja Babītes novada  teritoriju. 1604. gadā Rīgas landfogteju sadalīja trīs daļās (Piņķu, Biķera un Katlakalna draudzes novados), katrā pa četriem pagastiem.  Piņķu pagasts kā administratīvs iedalījums veidojās 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā.

Sliktā, zemkopībai maz piemērotā augsne, purvājs un smilšainie pauguri traucēja Piņķos veidot plašu saimniecību. Tagadējais Piņķu centrs bija ļoti mazapdzīvots – te atradās tikai muižiņas ēka.

1607. gadā Piņķu pagastu sadalīja divās muižās – Piņķu un Medus muižā (Salas muiža). Piņķu muižu nodibināja uz 6 zemnieku – Piņķa, Krūmiņa, Skulen, Drune, Rape un neapdzīvoto Sarikat sētu zemēm. Pēc muižas izveides zemnieki zemi dabūja citās vietās. Muižas izveidi pavadīja arī tiesu darbi – 3 mērnieki iesūdzējuši Piņķu veco māju saimniekus tiesā, jo tie viņus briesmīgi lamājuši – par buļļiem un aitām saukājuši, rokas vicinājuši un ar bisēm draudējuši. Vēlāk tiesā Piņķu veco māju saimnieki atzina, ka to visu darījuši aiz lielām bēdām, jo jāšķiras no dzimtām mājām un lūdza piedošanu. 17. gadsimtā Poļu–zviedru karā un Ziemeļu karā muižu un ciemu ēkas vairākkārt postītas. Centrālajā muižas ēkā atradusies virtuve, vairākas istabas un pieņemšanas zāle, dzīvojamā mājā bijusi virtuve un divas istabas. Muižas kompleksā kopumā 19. gadsimtā bijis ap 15 ēkām.

Piņķos, netālu no baznīcas, krogs atradies jau 18. gs. (Rīgas iela 20). Savā laikā tur dzīvojuši mācītājs Heinrihs Gotlībs Pēšs (Heinrich Gottlieb Pehsch) un literāts Ansis Leitāns. Krogs nopostīts pēc neatkarības cīņām 20. gs. sākumā. Pēdējais zināmais kroga nomnieks bijis Andrejs Dūšelis 1914. gadā. 1859. gada vasarā, sava ceļojuma pa Vidzemi laikā, Piņķu krogā iegriezies Krišjānis Barons.

1894. gadā pagasta pārvalde vienojās ar Dr. K. Baronu (Kr. Barona dēlu) par pagasta ārsta pienākumu pildīšanu, jo ikdienā slimajiem no pagasta bija jāmēro ceļš uz Rīgu, un maksa par pakalpojumiem bija 10 – 15 rubļi. Dr. Barons pagasta mājā pieņēma katru ceturtdienu bez maksas un, ja vajadzēja doties mājas vizītēs, tas izmaksāja 1 rubli , vai attālākās vietās – 2 rubļi.

Heinrihs Gotlībs Pēšs dzimis 1817. gada 30.maijā, viņa tēvs bijis vagars un krodzinieks. Mācījies Piņķu draudzes skolā, Rīgas Aleksandra skolā,  Domskolā, Rīgas Guberņas ģimnāzijā. No 1838. – 1842. gadam studējis teoloģiju Tērbatas universitātē. Strādājis par skolotāju Rīgā, no 1846. -1849. gadam bijis mācītājs Rīgas latviešu Jāņa draudzē, 1849. gadā arī Jura hospitālī. Viņa bibliotēkā no 377 nosaukumu izdevumiem 63 bija latviešu valodā, daži latīņu, franču, krievu valodā, pārējie vācu valodā.

19. gs. vidū Piņķos dibinātas dažādas biedrības, kā pirmā 1850. gadā – Bībeles lasīšanas biedrība. Attīstoties kora dziedāšanas tradīcijai, veidojās kori. Līdz šim tika uzskatīts, ka pirmā publiskā bibliotēka Babītes novadā atvērta 1906. gadā, taču ir kļuvis zināms, ka Annas skolā 19. gs. 70. gados bijušas pieejamas 190 grāmatas. Oficiāli Piņķu pagasta bezmaksas bibliotēka dibināta 1899. gadā.

Pēdējais Piņķu muižas nomnieks bija Pēteris Grūbe. Viņa tēvs ieguvis izglītību Pēterburgā un kļuvis par piena tirgotāju. Jau 1902. gadā viņam bija 4, bet 1912. gadā – 10 veikali, dzīvokļu nams  un  muižas Krievijā. Viņš tika uzskatīts par veiksmīgāko piena produktu tirgotāju Pēterburgā, iecelts par Pēterburgas goda pilsoni. Pēc lielinieku apvērsuma pārcēlies uz Latviju,  sācis rentēt Piņķu muižu ar 100 lopiem. Viņa dēls Pēteris dzīvojis Babītes pagastā Piņķu muižā, bijis tās nomnieks. 1926. gadā muiža iznomāta uz 12 gadiem par 6000 Ls gadā. Grūbes laikā muižā tika nodarbināti vairāki desmiti laukstrādnieki. Pēc okupācijas zeme tika atņemta. Kopš 1925. gada Grūbe tirgoja pienu ar saukli: “Piens no vislabākās moderniecības Latvijā – Piņķu muižas!” vairākos veikalos Rīgā. P. Grūbe gadiem ilgi ar ievērojamiem līdzekļiem atbalstījis Babītes aizsargu sportistus.

1925. gadā Piņķu pagastu pārdēvēja par Babītes pagastu. 1837.gadā Piņķu muižas dzīvojamo ēku nopostīja ugunsgrēks.

Piņķos atrodas Babītes vidusskola. Tā uzbūvēta 1980. gadā, to cēla Ķekavas PMK celtnieki. Tobrīd tā viena no modernākajām skolām republikā ar 1284 vietām. Bija pati pirmā pēc šāda projekta: ar sporta kompleksu un peldbaseinu. Jaunajā vidusskolā strādāja 42 skolotāji.

1919. gada 20. maija vakarā latviešu Atsevišķās brigādes štābs bija saņēmis uzbrukuma pavēli — kopā ar Dzelzs divīzijas un landesvēra daļām naktī uz 22. maiju pārgāja plašā uzbrukumā no Svētes ietekas līdz jūrai un ieņēma Rīgu. Pulkveža Baloža kolonnai bija jādodas uz Rīgu gar Babītes ezeru  (Kalnciema šoseja). Uzbrukums iesākās sekmīgi, nopietna pretestība no lielinieku puses netika sagaidīta, lai gan viņi ieņēma izdevīgas pozīcijas Ložmetējkalna rajonā. Sasniedzot Dzilnuciemu, vācu landesvēra priekšējās vienības saņēma ziņojumu, nomestu no lidmašīnas, kurā bija pavēlēts latviešu vienībai doties caur  Piņķiem uz Babītes staciju.

Jau tūliņ, kādu kilometru aiz Dzilnām, no Rogu mājām (Sēbruciems) un Piņķu vecās skolas, tika raidīta ložmetēju uguns. Sevišķi stipru pretestību Studentu un Neatkarības bataljona karavīri  sagaidīja pie Piņķu baznīcas. Arī šeit lielinieki bija ieņēmuši labi nocietinātās Pirmā pasaules kara pozīcijas. Kauja pie Piņķu baznīcas ilga gandrīz 6 stundas, un tikai tad, kad Studentu bataljona divas rotas bija veikušas apejošu manevru, izdevās piespiest lieliniekus atkāpties. Jau sāka krēslot, kad, vajājot atejošos lieliniekus, J. Baloža brigādes vienības sasniedza Babītes dzelzceļa staciju. Karavīri Rīgā iesoļoja 23. maija priekšpusdienā pēc pavadītās nakts Babītes stacijā, Priedaines un Piņķu rajonā.

1939. gada 23. maijā Kārlis Ulmanis atklāja J. Brieža darināto pieminekli Rīgas atbrīvotājiem – veltīts 1919. gada notikumiem, kad 22. maijā pēc gandrīz divu mēnešu dīkstāves, pulkveža Baloža brigāde devās uzbrukumā Rīgai, lai atbrīvotu galvaspilsētu no lieliniekiem. 1951. gadā to nopostīja. 2003. gadā (ne tā vēsturiskajā atrašanās vietā, kas bija otrpus Rīgas ielai) uzstādīta pieminekļa kopija – tēlnieks O. Skarainis

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Babītes pagastā padomju vara piešķīra laukstrādniekiem zemi un 170  mazsaimniecībām papildus zemes platības. 1948. gada rudenī Piņķu pagastā sāka veidot kolektīvās saimniecības.

Latvijas PSR laikā uz Piņķu muižas zemes izveidojās sovhozs “Saliena”, ko 1964. gadā apvienoja ar Bulduru dārzkopības tehnikumu, izveidojot Bulduru dārzkopības sovhoztehnikumu. Bulduru sovhoztehnikuma centrā izveidojās Salienas ciemats.

Pirmās 7 baraku tipa strādnieku mājas Piņķos  uzcēla 1950. gados, vienlaicīgi tapa vecā kantora ēka (tagad Centra iela 3, Daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs), 1960. gados uzsākta mehānisko darbnīcu ierīkošana, uzcelta pirmā daudzstāvu ēka Rīgas iela 10.

2021. gada sākumā Piņķos dzīvesvietu deklarējuši 3695 iedzīvotāji.

Par godu Piņķiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts melnalksnis (lat. nos. – alnus spaethii).

Kopš 1628. gada šajā vietā atradās Labrenča Allup mājas, kas ietilpa Dūšeļu ciemā (vakā). Kādu laiku iepretī Labrenča mājām bijušas arī Bļodnieku mājas, bet 1634. gada Kurzemes kartē līdzās tām jau  atrodamas  Pluģu mājas.

1783. gada revīzijas aktos minēts saimnieks Pluģu Kaspars ar meitu Trīni un dēliem – Jēkabu, Ansi, Jāni un Mārtiņu, bet 1811. gada muižas revīzijā ierakstīti vairāku māju saimnieki – Pluģu Anna, Pluģu Labrencis, Pluģu Miķelis. 1887. gada Piņķu muižas plānā ciemā redzamas 4 saimniecības – Pluģu Juri, Pluģu Kaspari, Pluģu Andri un Pluģu Jāņi. 20. gadsimta sākumā mājām jau citi nosaukumi: Pluģu – Būmaņi, Pluģu – Jēkabi, Pluģu – Kaspari un Pluģu – Labrenči. 18. – 19. gadsimtos bija ierasta lieta mājas pārdēvēt saimnieka vārdos, vai, gluži pretēji, paturēt seno nosaukumu, lai gan mājā jau sen saimniekoja citas dzimtas. Līdz mūsu dienām nav saglabājusies neviena dzīvojamā māja, tikai kūts, kas būvēta 20. gs. sākumā. 1891. gada 23. decembrī Annas baznīcas kapsētā apglabāja Pluģu –Būmaņu saimnieci Trīni Pladari, dzimušu 1844. gadā. Trīne 15 gadus bija slimojusi un tikai neilgi pirms nāves noskaidrojās, ka slimniece sirgusi ar spitālību (lepru). Slimnieci visu slimošanas laiku kopa 3 meitas, kas pašas nav inficējušās, bet Trīnes brālis gan esot saslimis ar spitālību. Zināms, ka ap 1887. gadu Piņķu pagastā bijusi patversme lepras slimniekiem, bet pēdējais zināmais spitālīgais pagastā bijis Mārtiņš Audums 1908. gadā. Lepras galvenās izpausmes ir izsitumu veidošanās un nervu bojājumi. Neārstēta lepra var padarīt ķermeņa daļas nejūtīgas.

Pluģos aug pašlaik zināmā resnākā bumbiere Rīgas apkārtnē, kas droši var pretendēt uz dižkoka statusu. Bumbieres apkārtmērs ir 2,40 m. Domājams, ka tā ir ap 200  gadus veca.

 Pluģu skansts, saukts arī “Franču baterija” ir 1812. gada kara laika nocietinājumu atliekas, kas iekļauts aizsargājamo pieminekļu sarakstā jau 1930. gadā. Tās ir  vairākas ar grāvi un valni norobežotas teritorijas.

1915.gada septembrī pie Babītes ezera krievu karavīri sašāva un sagūstīja vācu modernāko hidroplānu “Albatross”, kas tobrīd bija īsts tehnikas brīnums, un debesīs spēja noturēties 10 stundas, bez apstājas nolidojot 1200 verstis. Albatross bijis apkalts ar vara plāksnēm. Sašautais hidroplāns nosēdies kokos – trīs priedes sasprāgušas šķēpelēs, bet lidotāji palikuši dzīvi. 30. septembrī abus lidotājus – leitnantus ar dokumentiem un kartēm nogādāja Rīgā uz nopratināšanu. Lidmašīnu nodeva latviešu lidotājiem.

1837. gadā apkārtni piemeklējuši plūdi, ko sekmējis stiprais Z vējš, kas Babītes ezeru pārvērtis bangojošā jūrā. Ņemot vērā, ka Pluģu apkārtne bija (līdz dambja uzbūvēšanai) tikai 13 cm augstāka par ezera ūdens  līmeni, vietu bieži skāra plūdi. Pēdējie lielie plūdi te bijuši 1917.,1938.,1946.,1951. un 1958. gadā.

Par godu Pluģu ciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta dekoratīvā ābele (lat. nos. – malus).

Priežciems uzbūvēts vietā, kur atradās Piņķu muižai piederošas ganības, kas tika iznomātas vietējiem zemniekiem. Vēl 1935. gadā notika muižas zemes dalīšana, padomju laikā Priežciema teritorija piederēja mežsaimniecības ministrijai un kolhozam “Saliena”.

1980. gados Priežciemā tika ierīkots stallis, tas piederēja Jūrmalas MRS un Mežsaimniecības ministrijai. Staļļa uzdevums līdz pat 80 -to gadu beigām bija katru gadu nodrošināt divus divgadīgus zirgus mežsargu vajadzībām. Zirgi bija nepieciešami meža darbos un apgaitās, kur ar motorizētu tehniku nevarēja piekļūt. 90. gados ministrija stalli un pieguļošo zemi nodeva pašvaldībai. Līga Bērziņa, kas stallī strādāja no tā pirmsākumiem, noslēdza nomas līgumu ar pašvaldību, ar kuru stallis iznomāts uz 99 gadiem. Staļļa zirgi nav sportam, tie ir izklaides vajadzībām, šurp ekskursijās nākuši Babītes un Piņķu bērnudārzu bērni, zirgi tiek iesaistīti pašvaldības rīkotajos pasākumos, šeit ir arī patvērums tiem zirgiem, kas savas darba gaitas beiguši – veselības vai vecuma dēļ.

Priežciema apbūve sākās no Pumpuru ielas 1960. gados. Tajā pusē, kur Jūrmalas šoseja, bija mežs, to būvējot, kokus izcirta. Ielas ciemā bijušas ar grants segumu, tikai 90. gados tās noasfaltētas. MRS iedalījis apbūves gabalus darbiniekiem, kas tādā veidā tika pie vietas mājas celtniecībai. Vienīgais infrastruktūras elements, ko nodrošināja MRS, bija dziļurbums dzeramajam ūdenim, sūkņu staciju ciema iemītnieki izbūvēja par saviem līdzekļiem, tāpat kā ūdensvadu, elektrību un gāzes apgādi.

Gandrīz pie katras mājas bijušas siltumnīcas – daža pat 200 m2. Tā kā Priežciems bijis nomaļus, tā iemītnieki jutušies ka savā republikā, kopiena bijusi ļoti solidāra. Kaimiņi cits citam palīdzējuši, atbalstījuši un nav sūdzējuši, ja kāds bijis čaklāks un strādīgāks – attiecīgi arī turīgāks. Siltumnīcās audzētas rozes, zemenes, agrie dārzeņi un zaļumi, tulpes. Tas palīdzējis tikt uz priekšu gan ar māju būvēšanu, gan iegādāties automašīnas vēl padomju laikos. Māju būvēšanu visvairāk bremzējis tas, ka naudu varēja sapelnīt, bet būvmateriālus bija teju neiespējami dabūt – tur varēja palīdzēt tikai “blats” (pazīšanās). Mājas būvēja 3-5 gadu laikā, reizēm lēnāk. Arī pirmais asfalta segums ciemata ielām ticis tāpēc, ka kādam no iemītniekiem bijis “blats”.

Ciemata iedzīvotāju lielākā daļa bija MRS darbinieki, strādāja Rīgā un Jūrmalā. Satiksmei izmantoja vilcienu – kājām gāja uz Babītes staciju, kas bija samērā droši, jo satiksme pa jaunuzcelto Jūrmalas šoseju nebija tik intensīva. Veikali bija Piņķos un Babītē, bērni uz skolām tika dažādi – viena daļa mācījās Jūrmalā (Lielupes vidusskolā, brauca ar vilcienu), kad uzcēla tagadējo Babītes vidusskolu, tad mācījās tur.

Blakus Priežciemam uzcelts dzīvojamais ciemats Beberi, tā ideja radusies, mēģinot apvienot pilsētas komfortu ar lauku klusumu un dabas tuvumu. Ciematu veido gan savrupmājas, gan nelielas daudzdzīvokļu mājas, gājēju un riteņbraucēju celiņu tīkls.

2021. gada sākumā Priežciemā dzīvesvietu deklarējuši 503 iedzīvotāji.

Par godu Priežciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta holandes liepa (lat. nos. – tilia vulgaris).

Pirmās rakstītās ziņas par Sēbruciemu sniedz 17. gadsimta  zviedru pārvaldes zemes revīzijas akti, kuros 1682. gadā tagadējā ciema teritorijā minētas sekojošas mājas: Sēbru Mārtiņi, Sēbru Jēkabi, Saulgošu Vēberi, Antiņu Pāveli, Skreiju Mārtiņi un Skreiju Indriķi un nedaudz nostāk – Danči, Roogas, Pēčas.

Lielākoties Sēbru ciemā dzīvojuši Piņķu muižas kalpotāji. Zināms, ka Dančos dzīvojuši grāvrači, bet Pēču saimnieks bijis ciema pirtnieks. 18. gadsimtā Sēbruciemā dzīvo 3 ģimenes ar uzvārdu Sēbri (Sebre): Miķeļa Sebra ģimene, kas audzina 3 bērnus ( vecākā meita kalpo Annaskrogā), Anša Sebra  un Sebru Dārtes ( viena audzina 6 bērnus) ģimene.  18. gadsimtā gandrīz ikkatrā Sēbruciema mājā par kalpiem ir pieņemti ļaudis no Kurzemes, kas atbēguši bada dēļ vai bailēs no mēra.

Skaidri zināms, ka skolas Sēbruciemā atradušās kopš 1830 – tajiem gadiem. To ēkas vairākkārt nodegušas un būvētas aptuveni tai pašā vietā. Pētera skola uzbūvēta 1884. gadā līdzās Nikolaja skolai (Virsaiši), kas atradās ceļa otrajā pusē un kurā darbojās arī Pagasta valde, un kur kopš 1887. gada bijis cietums. Kārtīga un vienota pagasta nama būve bijusi allaž aktuāla. 1877. gadā pēc pagasta lūguma Rīgas rāte atvēlēja 1 pūrvietu zemes jauna pagastnama būvniecībai, domājams, tad arī uzbūvēta pirmā pagastmāja (Virsaiši).

Revolūcijas gaisotnē 1906. gada 23. martā Piņķu pagasta iedzīvotājs Jēkabs Straupe (streiku rīcības komitejas loceklis) ar 10 cilvēku lielu grupu, bruņojušies ar revolveriem, ielauzās Piņķu pagasta valdē. Ar 8 šāvieniem tika nogalināts vietējais uradņiks, iznīcināta ķeizara bilde un tiesas spogulis, visi pagasta dokumenti izmētāti pa zāli. J. Straupe licis izklīdināt Piņķu draudzi, padzinis mācītāju Gustavu Klēmani  un atbrīvojis no amatiem pagasta pārvaldi, bet pagasta naudu izdalīja nabagiem.

Viens no aktīvākajiem Sēbru ciema iedzīvotājiem 20. gadsimta sākumā bija Jēkabs Benužs, kas ir viens no Nacionālās zemnieku savienības dibinātājiem 1924. gadā. Viņš bija arī aktīvs Piņķu lauksaimniecības biedrības biedrs.

Piņķu lauksaimniecības biedrība 30 – tajos gados aktīvi sākusi darboties “teātra laukā ” – tika nodibināta teātra trupa, ko vadīja režisors Jānis Zviedris. Pirmā iestudētā luga bija Augusta Saulieša “Līgo”, bet 1933. gada 6. augustā Sēbru – Lapsās tika izrādīta Elīnas Zālītes komēdija 3 cēlienos “Maldu Mildas sapņojums”.

Sēbruciemā ilgu laiku dzīvojuši Latvijas zināmākie 1950 – to un 60 – to gadu motosportisti brāļi Reinis un Voldemārs (Olģerts) Rešetnieki.

Reinis Rešetnieks (1931- 2009) – motosportā no 1947. gada – 1961. gadam PSRS nopelniem bagātais sporta meistars, pirmais PSRS  motosportists, kas piedalījies sacensībās ārpus PSRS  – Garmišā – Partenkirhenē 1956. gadā, 1959. gadā – PSRS čempions krosā, 2001. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņi.

2021. gada sākumā Sēbruciemā dzīvesvietu deklarējis 471 iedzīvotājs.

Par godu Sēbruciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts parastais skābardis (lat. nos. – carpinus betulus).

Silmalas atrodas Babītes novada Salas pagastā starp autoceļu A10 un Babītes ezera ziemeļu krastu. Kā ciems izveidots ar Salas pagasta padomes lēmumu 1999. gadā.

Viena no senākajām zemnieku saimniecībām šajā vietā – Ratnieki, kas dokumentos minēti kopš 17. gs. Tā bijusi viena no turīgākajām pagasta saimniecībām, 19. un 20. gs. Ratniekos audzēja burkānus, sīpolus, kartupeļus, kāpostus u.c. dārzeņus, kā arī zemenes. Turēja šķirnes piena lopu ganāmpulku – 50 govis. Pienu, krējumu un sviestu no Ratniekiem pirka Rīgas Jūrmalas restorāni, dārzeņus veda uz tirgu. Padomju okupācijas laikā, izveidojoties kolhozam, Vodemāru Ratnieku izsūtīja, vairākas no saimniecības ēkām tika nacionalizētas un Ratnieku kūtī ierīkoja kolhoza galdniecības cehu.

Saglabājušās 19. gs. Rābantu dzirnavas (ēkas korpuss, nav spārnu) – liecība par laiku, kas Salas pagasta zemnieki bijuši ļoti aktīvi labības uzpirkšanā, malšanā un tirdzniecībā.

Silmalu ciema teritorijā atrodas interesants dabas veidojums – Lēģerkalns – augsta ceļojošā kāpa, kas apaugusi ar priežu mežu un krauji noslēdzas Lielupē. Lēģerkalns saistīts ar 18./19. gs. karadarbības notikumiem Salas pagastā un karaspēka nometnēm šajā vietā. Lēģerkalnā fiksēti dažādi savrupatradumi – 19. gs. monētas, cilvēku skeletu fragmenti, armijas mundieru pogas.

1948. gadā tagadējā ciema teritorijā izveidojusies neliela kopsaimniecība (kolhozs) – Silmala (priekšsēdētājs Jānis Reika), kas 1949. gadā, apvienojoties ar citām, izveidoja kolhozu “Padomju Latvija”.

1960. – 70. gados Lēģerkalna dienvidu pakājē atradās t.s. “Lēģera ferma”, kur turēja piena lopus. Blakus fermai bija uzbūvētas pagaidu barakas – mītnes fermas darbiniecēm, kas ieradās darbā kolhozā no citām Latvijas vietām, kā arī no Baltkrievijas un Krievijas.

1950. gados salenieku vidū izplatījās joks – “Silmalu” kolhozu pievienoja “Padomju Latvijai”, jo krieviski “sili mala”- “maz spēka”.

1998. gadā “Ratniekos” izveidots Sociālās rehabilitācijas centrs, tā mērķis sniegt visaptverošu palīdzību vīriešiem, kuri nonākuši grūtā situācijā un zaudējuši brīvību, mājokli, ģimeni, darbu; ir atkarīgi no alkohola, narkotikām, spēļu automātiem un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem. Centrs sniedz profesionālu palīdzību personības sociālajā un psiholoģiskajā atjaunošanā, nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus rehabilitācijas centrā gada garumā.

2021. gada sākumā Silmalās dzīvesvietu deklarējuši 40 iedzīvotāji.

Par godu Silmalām 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts melnalksnis (lat. nos. – alnus spaethii).

Sīpolciems atrodas Babītes novada Salas pagasta austrumu daļā starp autoceļu A10 un Babītes ezera ziemeļu krastu, 5,5 km no pagasta centra Spuņciema.

Sīpolciems nosaukumu ieguvis jau 17. gs., kad šeit aizsākusies sīpolu audzēšana. Sīpoli  vesti  uz Rīgas tirgu un Rīgas Jūrmalas tirgiem kopš 19. gs. Netālu no Sīpolciema, pie “Ķīšu” mājām, darbojusies pārceltuve pār Lielupi.  Šosejas kreisajā pusē atrodas mājas “Krievi” –   kādreizējā mācītājmuiža, kas dokumentos minēta 16. gs. Māju nosaukums saistāms ar I Pasaules karu, kad mācītājmuižā uzturējušies Krievijas armijas virsnieki un kareivji, domājams, 1917. gadā atkāpjoties, muižu uzspridzināja.

Blakus bijušai mācītājmuižai Sīpolkalns – neliels morēnu paugurs Babītes ezera krastā-  1980. gados izmantots kā smilšu karjers un daļēji norakts. Kalna nogāzē atrastas ķieģeļu, kārniņu, krāsns podiņu drumslas. Atrasti arī 16. /17. gs. apbedījumi, kas liecina par senas kapsētas eksistenci mācītājmuižas tuvumā.  No visa mācītājmuižas kompleksa daļēji saglabājusies 19. gs. beigu dzīvojamā ēka – kalpu māja.  Sīpolciemā, Babītes ezera šaurākajā vietā, 1915. gadā kara vajadzībām uz pāļiem tika uzbūvēts ap 1,5 km garš koka tilts līdz Annas ragam.

Pie “Ķīšiem” atradās senākā zināmā Salas Sv. Bartolomeja (Bērtuļa) baznīca, kas 18. gs. iegāzusies Lielupē, atsedzot senu kapsētu.

1998. gadā Valsts Kultūras pieminekļu  aizsardzības sarakstā ierakstīta  Sīpolkalna apmetne – kā vietējas nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis.

2021. gada sākumā Sīpolciemā dzīvesvietu deklarējis 41 iedzīvotājs.

Par godu Sīpolciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts parastais skābardis (lat. nos. – carpinus betulus).

Senākās rakstītās ziņas par Skārduciemu un tā apkārtni fiksētas t.s. zviedru laikos – 1628. gada Kurzemes kartē iezīmētas: Skārdu, Dump, Leitān un Pluģu mājas, bet 1699. gadā jau ap Skārdu mājām veidojies ciems tā laika izpratnē. 1600.–1629. gados, poļu – zviedru kara laikā, apkārtni 5 reizes skāra smagi neražas gadi un tam sekojošais bads. 1696./1697. gados plosījās mēra epidēmija un lielā bada dēļ sākās bēgļu kustība no Kurzemes, tā tuvējā apkārtnē parādījās daudzi ienācēji – Raņķis, Spulle, Riekstiņš, Pladars u.c. Pēc 1710. gada mēra epidēmijas visā Piņķu muižā palikuši 139 cilvēki, to skaitā tikai 4 bērni, jo pārējie miruši. 18. gadsimta sākumā Piņķu novadā bija tikai 22 zemnieku sētas un lielākā daļa no tām atradās pie Babītes ezera, Kurzemes ceļa malā. 1710. gadā Vidzeme nonāca Krievijas impērijas sastāvā, tas sekmēja vācu muižnieku varas atgūšanu un latviešu zemnieku stāvokļa pasliktināšanos. Būtībā zemnieku stāvoklis neatšķīrās no verdzības.

Par Skārdu, Dumpju un Vīkuļu ciema iedzīvotājiem daļējas ziņas sniedz īstenotās Arklu revīzijas 1638. un 1688. gados un baznīcu grāmatas, taču jāņem vērā, ka uzvārdi Vidzemē, šī vārda mūsdienu nozīmē, doti uz likuma pamata tikai no 19. gs. 20. gadiem, iepriekš lietotie uzvārdi, ja tādi bija, pastāvēja uz ieradumu pamata, tos varēja mainīt pēc vēlēšanās, reizēm tās bija iesaukas, bet visbiežāk atvasināja no māju vārdiem. Apkārtnes iedzīvotāji no Rīgas rātes, Piņķu muižas vai Piņķu mācītājmuižas nomāja mājas uz 24, 12 vai 6 gadiem. Pastāvēja maza iespēja, ka dzimta vienās mājās  dzīvoja nenoteiktu laiku. Lielākā daļa apkārtnes zemnieki īpašumus no Rīgas pilsētas izpirka tikai 1920./30. gados. Ciemos saimnieciskais uzplaukums sākās 18. gadsimta beigās ar demogrāfiskās situācijas uzlabošanos un apstākli, ka Skārduciems atradās ārpus tā saucamās ,,aizliegtās jūdzes”(teritorija ap pilsētu, kurā svešiniekiem bija aizliegts nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību).

17. un 18. gs. Skārduciema apkārtnē bija daudzas linu austuves: Skārdu, Pēču, Vilciņu, Sillepap, Vīkuļu, Vismaņu dzimtās bija linu audēji (tobrīd tas bija vīriešu amats). Linu audēji bija pārtikuši un cienījami ļaudis. 1672. gadā Piņķu baznīcas dokumentos ierakstīts, ka mācītājs pēc atsevišķu zemnieku lūguma ziņojis Rīgas rātei rast iespēju atvērt Piņķos skolu zemnieku bērniem. Rāte nav atvēlējusi naudu jaunas ēkas būvniecībai, bet ieteikusi kādu ēku noīrēt un pielāgot. Nav precīzu ziņu, kur atradusies pirmā skola Piņķu pagastā, taču avotos minēts, ka tā atradusies netālu no Piņķu mācītājmājas, tuvāk skolotājam. 1699. gada zviedru kartē Skārduciemā iezīmētas skolotāja Johana Berga Leitana mājas, tādēļ ļoti ticams, ka viena no pirmajām skolām Piņķos atradusies Skārduciemā, kas 17. gadsimta mijā bija daudz apdzīvotāks kā Piņķu muiža.

No 17. gadsimta iepretī Skārdu mājām atradās Dammes muižas pārvaldnieka krogs – Dammeskrogs. 1838. gadā to pārdēvēja jaunā muižas īpašnieka Jura (Georga) Dumpja vārdā – par Dumpesgrogu. Kroga ēku, kas atradās Liepājas šosejas otrā pusē pie Gulbju mājām, nopostīja 1. pasaules kara laikā (1918. gadā). Līdz 1930 – to gadu vidum kroga zemes no Rīgas īrēja Piņķu lauksaimniecības biedrība.

1726.gadā Rīgas izdaiļošanai Babītes ezera apkārtnes un Jumpravmuižas zemniekiem bija jāpiegādā 15 000 vītolus, ko iestādīja Skanstes ielas rajonā. 1812. gada kara laikā Latvijas teritorijā, tostarp Skārduciema apkārtnē, norisinājās kaujas starp šeit izvietotajām Krievijas impērijas karaspēka un Napoleona armijas 10. korpusa (prūšu vienību) daļām. 1812. gada 4. augustā krievu armijas ģenerālis Levis of Menārs ar 20 000 karavīriem ieradās Skārduciema apkārtnē un uzsāka uzbrukumu Annasmuižas virzienā, un atspieda prūšu vienības līdz Kalnciemam.

Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada augustā, no Skārduciema tika mobilizēti Jānis un Mārtiņš Ķurbis, Heinrihs Dūšelis, Ansis Amols, Jēkabs Brūvelis, Mārtiņš Riekstiņš. Skārduciema apkārtne no 1915. gada līdz 1919. gada novembrim pārdzīvoja lielus postījumus, jo atradās tiešā karadarbības un frontes līnijas tuvumā.

1930.gada Skārduciema Lieleitānos tika dibināta Meliorācijas sabiedrība ,,Babīte”.1958. gadā daudzi Skārduciema apkārtnes iedzīvotāji (vīrieši) piedalījās Pāvela Armanda spēlfilmas ,,Latviešu strēlnieka stāsts” uzņemšanas procesā Āžukalnā. 1948. gada rudenī Piņķu pagastā sāka veidot zemnieku kolektīvsaimniecības. Skārduciema un Vīkuļu ciema teritorijā izveidoja lauksaimniecības arteļus “Rainis” un “Vārpa”. Padomju vara viensētu dzīves veidu centās iznīcināt, gan izveidojot kolhozu ciematus, gan dažādos veidos apgrūtinot dzīvošanu viensētās. 1951. gadā arteļus “Vārpa” un “Babīte” iekļāva kolhozā “Rainis”, kas pastāvēja līdz 1955. gadam, kad to pievienoja padomju saimniecībai “Saliena”. Skārduciems, Dumpju un Vīkuļu ciems ikdienas valodā pazuda, biežāk tos  dēvēja par polderu 2. nodaļu vai pēc ieraduma – par Raini.

Ansis Leitāns dzimis 1815. gada 28. aprīlī Piņķu muižas Ļutās, kalpu Jēkaba un Annas ģimenē. Leitānu senči Babītes novadā ienākuši no Kurzemes un uz dzīvi apmetušies, visticamāk, pēc Lielā mēra 18. gs. sākumā. Skolā (Anniņmuižā Rīgā) Ansis gājis vien dažas nedēļas, kad jau bijis 13 gadus vecs, vēlāk skolojies pašmācības ceļā. Bērnībā pārciestas slimības un nepietiekama uztura un nepareizas ārstēšanas  rezultātā Ansim Letānam izveidojās kupris, vēlāk mocījušas redzes problēmas, kuras palīdzējuši izārstēt dziednieks Raņķis ar meitu.

1820.gadā Ansis Leitāns ar ģimeni pārcēlies uz Piņķu vējdzirnavām (vietā, kur pašlaik tur atrodas Piņķu ūdenstornis), 1826. gadā ģimene sākusi dzīvot baznīckrogā (tagad Rīgas iela 20) pie Piņķu baznīcas. Piņķu muižā Ansis Leitāns ar ģimeni dzīvojis līdz 1829. gadam. Agrā jaunībā Ansim Leitānam izveidojusies cieša draudzība ar Beberbeķu saimnieku Jāni Gravu, kas Ansim pārrakstījis ābeci, muižas vagara dēliem – Indriķi (Rīgas Jāņa draudzes mācītājs 1846–1849) un Jāni Pēšiem, Austeru māju saimnieku Miķeli Austeru un kalēju Jāni Dzilnu. Visus šos cilvēkus vienojusi vēlme izglītoties un lasīšanas kāre. A. Leitāns atminējās, ka 1825. gadā Skreiju māju ūtrupē viņa tēvs nopircis 1739. gadā drukātu Bībeli, kas uz ilgu laiku kļuvusi par viņa lasāmo grāmatu. 1829. gadā A. Leitāns uzsācis darbu kā skrīveris Šampētera muižā, bet vēlāk no 1845. -1866. gadam bijis pagasttiesas rakstvedis Pierīgā – tostarp Piņķos un Beberbeķos. 1856. gadā kopā ar Ernstu Plātesu nodibinājis un līdz savai nāvei vadījis avīzi “Mājas Viesis”, kurā  uzrakstījis ap 250 rakstus.

A. Leitāns tulkojis romantisko vācu rakstnieku stāstus, viņa dzīves laikā izdoti 17 tulkojumi ar neskaitāmiem papildizdevumiem.

Būdams dziļi dievbijīgs cilvēks, viņš kristīgo morāli stiprinājis arī savos rakstos un 12 grāmatās. Sarakstījis vairāk nekā 10 grāmatas ar praktisku saturu — kā var ēkas būvēt no zemes, kā bites jākopj u.c.

Leitāns rosīgi darbojās arī pirmo latviešu sabiedrisko organizāciju dibināšanā un izveidošanā, būdams Rīgas Latviešu biedrības rakstvedis. Vairākos savos darbos Leitāns paudis uzticību savai tautai un valodai. Savu nacionālo ideju dēļ A. Leitāns atradies nemitīgā policijas redzeslokā. Pie A. Leitāna savas preses darbinieku gaitas sākuši daudzi latviešu rakstnieki un žurnālisti, kā, piemēram, Kaudzītes Matīss un Juris Alunāns.  A. Leitāns ir pirmais latviešu literāts, kas dzejā atklāti paudis apbrīnu un cieņu pret sievieti, pirmais, kas sievietes tēlā iemiesoja skaistuma, tikuma, pacietības, iejūtības un laimes nesējas simbolu. Pirmais latviešu dzejā sācis lietot vārdu savienojumus: mīļā sieviņa, sieviņa dārgā, sirdsmīļā sieviņa, sirdsmīļākā, izredzētā, mīļā.

Hermanis Riekstiņš  (1892  – 1942 ) 1915. gadā iestājies 4. Vidzemes latv. strēlnieku bataljonā (pulkā), kurā dienējis līdz 1917. gada novembrim. Sasniedzis vecākā unteroficiera pakāpi. Latvijas armijā brīvprātīgi iestājies 1919. gada 10. jūnijā, piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī turpmākajās Brīvības cīņu kaujās. 1922. gadā piešķirts Lāčplēša Kara ordenis par 1919. gada oktobrī veikto varoņdarbu pie Katrīnmuižas. Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. 1920. gadā paaugstināts par leitnantu, 1923. gadā  – par virsleitnantu, 1933. gadā  – par kapteiņleitnantu, pārcelts uz Atsevišķo artilērijas divizionu. 1935. gadā paaugstināts par kapteini, pārcelts uz 11. Dobeles kājnieku pulku. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni. Atvaļināts 1940. gada jūlijā. Dzīvojis Babītes pagasta Skārduciema Pēpās. Miris 1942. gadā, apbedīts Piņķu kapos.

2021. gada sākumā Skārduciemā dzīvesvietu deklarējuši 104 iedzīvotāji.

Par godu Skārduciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts zviedrijas pīlādzis (lat. nos. – sorbus intermedia).

Saskaņā ar 1561. gada 28. novembrī pēc Livonijas kara noslēgto Pakļaušanās līgumu (Pacta Subiectionis) starp Polijas – Lietuvas karalisti un Livonijas ordeni tika nospraustas robežas ar Kurzemes hercogisti. Rīgas patrimoniālo apgabalu tas ietekmēja vistiešākajā veidā, jo robeža tika noteikta pa Daugavas vidu. Rīdzinieki uzskatīja, ka tiem pieder tirdzniecības ostas privilēģija – tas nozīmēja, ka visas preces, kas ienāca pa Lielupi, drīkstēja izvest tikai caur Rīgu. Hercogistes pusē atradās arī vairāki patrimoniālā apgabala īpašumi, bet tajā, savukārt, bija daži hercoga īpašumi, piemēram, apmēram puse no Spilves jeb tā sauktā Ordeņa Spilve. Nesaskaņas par robežām turpinājās līdz pat 18. gs.

Spilves pļavas rietumu pusē atradās Buļļu jeb Kurzemes ceļš, kas pie Buļļu plosta pārceltuves turpinājās cauri Salas pagastam. Šajā laikā Spilve bija maz apdzīvota, zemnieku mājas, kas atradās Spilvē, skaitījās pie Piņķu draudzes.

Iepretim Spilves pļavām Rīgas pilsēta 19. gs. beigās – 20. gs. sākuma iznomāja zemi mazdārziņiem, kur audzēti dārzeņi, galvenokārt kāposti skābēšanai. Spilves pļavās esot gādāts siens saimniecībās esošajiem zirgiem un govīm. 20. gs. Spilves A daļā tika ierīkotas dārziņu kolonijas, padomju gados šeit atradušās arī Bulduru sovhoztehnikuma lauksaimniecības zemes. 1930. gados veikta Spilves pļavu nosusināšana.

Spilves polderis – Babītes pagastā atrodas daļa no poldera platības starp Jūrmalas un Rīgas pilsētu zemēm; centrālā poldera ūdensnoteka ir Hapaka grāvis. Pagājušā gadsimta 80. – 90. gados uz Hapaka grāvja, vietā, kur to šķērso Daugavgrīvas šoseja, Rīgas pilsētas teritorijā izbūvēts hidromezgls ar Spilves poldera sūkņu staciju, kas aizsargā tā teritorijas no applūšanas.

1949. gadā dibināts kolhozs “Spilve”, tas vēlāk tika apvienots ar citām Babītes pagasta kopsaimniecībām, bet 1964. gadā nodibināts Bulduru dārzkopības sovhoztehnikums, skolu apvienojot ar ģeogrāfiski tuvāko saimniecību – Rīgas rajona Salienas sovhozu. 1968. gadā ekspluatācijā nodots Bulduru sovhoztehnikuma konservu cehs, kura tuvumā uzceltas divas kopmītnes strādniekiem. Daži no konservu ceha ražojumiem bija unikāli – tādus neražoja nevienā citā LPSR ražotnē, piemēram, bērzu sulu dzēriens, kas bija īpaši pieprasīts dzelzceļa staciju bufetēs. Bērzu sulas tika ievāktas Tīreļu mežniecībā. Vieni no populārākajiem ražojumiem bija ābolu – aroniju dzēriens (to ražoja no sovhoztehnikuma audzētajiem āboliem un aronijām, to audzes joprojām redzamas uz poldera starp Egļuciemu un Vīkuļiem) un konservētie mārrutki.

Pēc privatizācijas 90. gados izveidojās augļu – dārzeņu pārstrādes uzņēmums SIA “Spilva”, kas ir viens no labāk zināmajiem zīmoliem Babītes novadā. Uzņēmums gribējis savu nosaukumu reģistrēt tādu pašu, kāds ir ciemam, kur tas atrodas, bet tāds jau tajā brīdī uzņēmumu reģistrā bija, tāpēc nosaukumā tika izmainīta galotne.

2001. – 2002. gadā izstrādātajos un 2007. gada jūnijā apstiprinātajos Babītes pagasta ģenerālplāna grozījumos izveidoto ciemu vidū apstiprināts arī Spilves ciema nosaukums.

2021. gada sākumā Spilvē dzīvesvietu deklarējuši 1380 iedzīvotāji.

Par godu Spilvei 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta japānas katsura (lat. nos. – cercidiphyllum japonicum).

Spuņciems ir Salas pagasta centrs. Vēl 18. gs. sakumā starp Babītes ezeru un Lielupi bijusi kāpa, kurā, vēja darbības rezultātā, bija izveidojusies ieplaka. Spēcīgāku plūdu laikā šeit ezers mēdza savienoties ar upi. 1815. gadā ar zemes īpašnieces (Rīgas pilsētas) atļauju tika izrakts grāvis, lai ezeru uz visiem laikiem savienotu ar upi. Saukts arī par Jaunupi, šis kanāls vēlāk ieguva Spuņņupes vārdu. 1988. gadā Spuņņupe tika aizbērta, lai novērstu Slokas papīrfabrikas piesārņotā ūdens nokļūšanu Babītes ezerā. Spuņciems savu vārdu ieguvis no Spuņņu mājām, kuras minētas jau 1607. gadā veiktajā pagastu revīzijā, 17. gadsimta beigās sācis veidoties ciems.

Nedaudz nostāk no Spuņciema centra atrodas Salas Sv. Jāņa baznīca, kas iesvētīta 1870. gadā. Tā celta tajā pašā vietā, kur jau 1694. gadā atradusies pirmā mūra baznīca – būvēta pēc Heinriha Henikes projekta, Ruperts Bindenšū bija izstrādājis interjera skices. Tā bija celta uz priežu koka pāļiem, kas laika gaitā satrūdēja, un baznīcai sāka plaisāt sienas. Baznīca tika nojaukta, saglabājot vien daļu šūnakmens apšuvuma un svina logu rāmju, diemžēl tika iznīcinātas logu vitrāžas un kokgriezumi. Baznīcas interjers bija salīdzinoši grezns – kokgriezumi bija apzeltīti, krāsoti ar eļļas krāsām, bija griestu gleznojumi. Tagadējā baznīca celta, kombinējot neogotikas, neoromānikas un neorenesanses stilus. Tornis dalīts trīs stāvos, virs durvju portāla rozes logs. Torņa augšdaļā atrodas zvans, kuru sedz pusloka logi ar koka slēģiem. Torņa sānos atrodas šauras loga ailes. Baznīcai ir divslīpju jumts, taču no iekšpuses redzams, ka baznīcas griesti ir līdzeni. Raugoties no ārpuses uz dekoratīvajiem elementiem, redzami sarkanie ķieģeļi, kas labi izceļ baznīcas kontūras, taču lielākie laukumi ir gaiši dzelteni. Baznīcas austrumu daļā ir šķautņaina apsīda, kurā ir trīs pusloka logi.  Baznīcā atrodas J. Dēringa  darināta altārglezna. Savās ceļojumu piezīmēs Jūliuss Dērings diezgan sīki apraksta gan gleznas tapšanu, gan savus braucienus uz Salas pagastu. Gleznas aizmugurē mākslinieks ir veidojis šādu uzrakstu: “Šo gleznu Salas baznīcai pasūtīja trīs brāļi: Pēteris Belts, Šnoru māju saimnieks, Jānis Belts, Salas muižas nomnieks, un Juris Belts, Pavasaru māju saimnieks. Pirmais no viņiem deva 200 rbļ. sudrabā, otrais – 75 rbļ. un trešais – 25 rbļ. izdevumu segšanai. Gleznu 1872. gadā Jelgavā gleznojis Jūliuss Dērings pēc paša kompozīcijas.” Gleznu uzstādīt palīdzējis skolotājs un ķesteris Vismanis, par mācītāju šajā laikā Salas draudzē kalpojis Tērbatā studējušais Rūdolfs Bergmans.

Kopš 19. gs. otrās puses baznīca ieņēma ievērojamu vietu Salas pagasta sabiedriskajā dzīvē. Šeit darbojās koris, Dāmu komiteja, dažādas biedrības.

Ap 1814. gadu uzbūvēts Salas pagasta nams, sākotnēji kā dzīvojamā māja Salas muižas darbiniekiem. 19. gs. vidū šeit atradās krogs (Baltais krogs), joprojām funkcionējošā senā Rīgas – Prūsijas ceļa malā, netālu no baznīcas un pārceltuves par Lielupi.

1868. gadā ēka nodota skolas vajadzībām. Tas sakrita ar pirmās atmodas laiku, un skolā notika pasākumi un sarīkojumi, kas gan popularizēja nacionālās idejas, gan sniedza vietējiem iedzīvotājiem iespēju izglītoties dažādos priekšlasījumos. Tika dibinātas pirmās biedrības. 1876. gada Jāņu vakarā Lielupes krastā pie skolas sarīkoja zaļumu svētkus, pirmos plašākā apkārtnē, kas tapa tradicionāli, un Jāņos te ik gadus sabrauca Jūrmalas un tālākas apkārtnes jaunatne. Šī tradīcija tiek kopta arī mūsdienās.

1882.gadā ēku līdz ar 1 pūrvietu zemes nodeva pagastam pašvaldības nama ierīkošanai – pagasta tiesai un valdei.

1903. gadā dibināta Bibliotēkas biedrība, kas kļuva par pagasta sabiedriskās dzīves vadītāju, tās vajadzībām arī tika ierīkotas telpas pagasta namā. Pēc Pirmā pasaules kara biedrība atsāka savu darbību, veidojot sarīkojumus, izrādes un balles, iesaistot iedzīvotājus teātra spēlēšanā, korī, labdarības pasākumos. 1936. gada maijā, meža dienās, tika veikti labiekārtošanas darbi Pagasta nama apkārtnē. Tika iestādīti divi ozoli – Vadoņa (Kārļa Ulmaņa) un Ģenerāļa (Jāņa Baloža). Vēlāk ap Ulmaņa ozolu tika ierīkota deju grīda, kas kļuva par ilgus gadus iemīļotu vietu zaļumballēm. Kolhoza “Padomju Latvija” laikā ēkā atradās ciema padome, bibliotēka, pasts un kultūras nams. Šobrīd tajā ir Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiāle “Vietvalži”, kurā darbojas muzejs – apskatāmas Babītes novada vēsturei un aktierim Eduardam Pāvulam veltītas ekspozīcijas. Skvērā pie ēkas uzstādīts vides objekts, kas atveido Salas pagasta simbolu – sīpolu. 1919. gada 30. martā pie Spuņciema notika kauja starp Latvijas armijas vienību un sarkanajiem strēlniekiem, tā nozīmīga ar to, ka stiprināja jaundibinātās armijas kaujas garu, jo tika izcīnīta mazākuma uzvara pret pārspēku.

Spuņciemā bija divas pārceltuves – pāri Spuņņupei un pāri Lielupei. Pirmo likvidēja, kad kolhoza laikā tika izbūvēts pontonu tilts, otro – 1990. gadu sākumā, kad atklāja tiltu pie Slokas.

Kolhoza gados attīstījās Spuņciema daudzdzīvokļu māju būve. 1980. gadā par kolhoza “Padomju Latvija” arhitekti kļuva Zaiga Gaile, kura uzskatīja, ka iespēju robežās ir jāsaglabā senās ēkas un būvniecības tradīcijas, lai tipveida apbūve nenolaupītu katram ciemam raksturīgos vaibstus. Kā piemērs tam varēja kalpot kolhoza ēdnīcas celtne, kas tika veidota rekonstruējot vecu ķieģeļu kūti, kur esošajā daļā izvietots ražošanas bloks, bet piebūvē — piecdesmitvietīga zāle ar vestibilu. Līdzīga esoša mūra ēka rekonstruēta par kolhoza galdniecību, arī kolhoza kantoris tika saistīts ar bijušo pagastmāju vienotā arhitektoniskā ansamblī, kolhoza individuālās apbūves sektora projekti bija mēģinājums darboties tautas tradīciju garā. Visus celtniecības darbus veica kolhozs saimnieciskā kārtā. Zaigai Gailei esot kolhoza arhitektes amatā, tika uzbūvēts bērnudārzs, izveidota Līvānu tipa māju kvartāls Sila ielā, kuru viņa nevēlējās redzēt kā Skalbes aprakstīto “Miera un pieticības malu”, kur visas mājas vienādas. Z. Gaile veidoja kolhoza apbūves ģenerālplānu, iestrādājot tajā dabas apstākļu noteiktu telpisko kompozīciju.

Pretī Spuņciemam ir dziļākā vieta Lielupē – 18 – 20m.

2021. gada sākumā Spuņciemā dzīvesvietu deklarējuši 583 iedzīvotāji.

Par godu Spuņciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts pīlādzis (lat. nos. – sorbus).

Straupciems atrodas Babītes novada Salas pagasta vidusdaļā, Mežzara salas dienvidos 3,5 km no pagasta centra Spuņciema. Dokumentos tas minēts kopš 17. gs.  Nosaukums radies saistībā ar strauju ūdeņu tecējumu – Gātes straume Lielupē, dīķu virknes, “Muižas”, “Pērnes” un “Briežu” atvari. “Straups” (novec.) – straujš.

Straupciema iedzīvotāji audzēja labību, sakņaugus un zaļumus. Papildus zemkopībai daudzi nodarbojās ar preču uzpirkšanu Kurzemē, kā arī ar kontrabandu. Ļoti nozīmīga saimniecības nozare bija zveja Gātē, Babītes ezerā un Lielupē. Zvejoja plaužus, līdakas, raudas, vimbas un zušus. Zvejā izmantoja tīklus, murdus un katicas. Zvejnieki apvienojās t.s. kārbās, kuras vadīja stūrmanis. Straupciema un Gātciema iedzīvotāju vidū bija prasmīgi laivu būvētāji.

17. un 18. gs. katicu ierīkošanu, zveju un nodevas no lomiem pārraudzīja amatpersona (parasti muižas iecelts zemnieks) – fišmeistars. Straupciemam tuvākās fišermeistarejas bija Plečgaļos un Spuņciemā.

Straupciemā līdz mūsdienām saglabājušās vairākas 18. – 19. gs. celtnes, ciemā joprojām dzīvo seno dzimtu pēcnācēji, kuru vārdi minēti jau 17. gs. Salas draudzes baznīcu grāmatās – Straupes, Ģeri, Pērnes, Pāvuli, Jaunzemji, Ozoliņi. “Plečgaļu” mājas rakstītos avotos minētas kopš 16. gs.

Salas muiža pirmo reizi minēta 1588. gadā, agrākais nosaukums – Medus muiža (Honighof). Viena no senākajām Rīgai piederošajām muižām, ko Rīgas pilsēta iznomāja saviem pilsoņiem. Muižas vieta atrodas iepretim Straupciemam,  Lielupes atzara krastā. Sākotnēji muiža atradusies uz salas Lielupē, tāpēc muiža un pagasts ieguva Salas vārdu. Muižai paplašinoties, tā pārcelta upes labajā krastā.

18. gs. Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons nomājis no Rīgas pilsētas Salas muižas salu, kur ierīkojis šķirnes zirgu audzētavu. Sala ieguvusi  “Zirgu salas” nosaukumu.

1783. gadā Sloka ar apkārtni atdalīta no Kurzemes hercogistes, kas radījis ienākumu zaudēšanu Straupciema iedzīvotājiem (preču uzpirkšana Kurzemes pusē), par galveno nodarbošanos kļuvusi sakņkopība un zaļumu audzēšana.

1795. gadā, līdz ar  Kurzemes hercogistes iekļaušanu Krievijas impērijā, zvejas noteikumu līgums starp Kurzemes hercogu un Rīgas pilsētu zaudējis likuma spēku, zivju nozveju un zvejas saudzējamos laikus vairs neievērojuši, zivju daudzums strauji samazinājies.

1864 .gadā Straupciema gani  ciema tīrumos atraduši lielus dzintarus, lielākais gabals bijis cilvēka galvas lielumā. Sākusies intensīva dzintara meklēšana un rakšana.

1915. – 1919. gadā  Straupciema iedzīvotāji cietuši no karadarbības, bojā gājušas vairākas ēkas.

Pēc I Pasaules kara sekojis saimniecisks uzplaukums, dārzeņi, zaļumi un nozvejotie zuši tikuši vesti uz Rīgas un Jūrmalas tirgiem.

1948. gadā notikusi pirmā sapulce par kolhoza dibināšanu. Sākumā nesekmīgi, bet, izplatoties runām par izsūtīšanu, iedzīvotāji sākuši stāties kolhozā. Straupciemā nodibināts kolhozs „Dzintars” ar priekšsēdētāju Ernestu Saušu.  Jaundibināto kolhozu biedriem atņemti visi lopi un inventārs, saimniecībās atstāta tikai 1 govs.

1949. gada aprīlī  apvienojās „Gāte”,  „Dzintars” un pārējās pagasta kopsaimniecības, izveidojot kolhozu „Padomju Latvija” ar zemes kopplatību 662 ha.

1965. gadā nodegusi viena no pēdējām Salas muižas saimniecības ēkām. Uz vecajiem pamatiem uzcelta divstāvu dzīvojamā ēka.

“Birznieku” mājās dzimis augļkopis, vairāku grāmatu autors Jēkabs Karulis (1915- 1997).

1930. gados presē parādījusies Alfrēda Eivina (īstajā vārdā – Konstantīns Karulis) piedzīvojumu stāsts bērniem “ Admirālis Gūstā” –  atsevišķu notikumu darbība  norisinājusies Straupciemā.

2021. gada sākumā Straupciemā dzīvesvietu deklarējis 91 iedzīvotājs.

Par godu Straupciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts melnalksnis (lat. nos. – alnus spaethii).

Trenči atrodas ezera dienvidu krastā pie autoceļa A9, netālu no Trenčiem atrodas «Lāču» maizes ceptuve un veikals. Rakstītajos avotos nosaukums parādās 18. gs., Piņķu draudzes baznīcu grāmatās – “Trenz Martin”.

Vietas nosaukuma izcelsme, iespējams, saistīta ar latviešu valodas darbības vārdu “trenkt”, kas nozīmē dzīt, parasti varmācīgi, virzīt, parasti- prom. Iespējams, nosaukums dots saistībā ar vietas iedzīvotājiem, kas nav īpaši viesmīlīgi noskaņoti pret svešiniekiem un “trenc prom”.

Trenčos izveidots  Trenču poldera apvadkanāls. Lielākā pieteka – Zuteņu grāvis. Ietek Babītes ezerā Benūžu kaktā pie Trenčiem.

Iedzīvotāji tradicionāli nodarbojušies ar zemkopību un zveju Babītes ezerā.

1917. gadā Trenču apkārtnē norisinājās Ziemassvētku kaujas.

1934. gadā tiesai nodots skolotājs par nāves sagādāšanu aiz neuzmanības. Decembrī Babītes Trenču pamatskolas pārzinis J. Students vedis ekskursijā pāri Babītes ezeram 20 skolēnus. Ledū ielūzuši un noslīkuši 3 skolēni. Pret skolas pārzini ievadīta izmeklēšana, lieta nodota Rīgas apgabaltiesai par nāves sagādāšanu aiz neuzmanības.

Trenču pamatskola 1930. gados bijusi vietējās dzīves centrs – darbojies koris, teātris, Mazpulku organizācija.

1939. gadā, kā pirmais Latvijas lauksaimniecības zemēs, izbūvēts 725 ha lielais Babītes polderis. 1949. gadā dibināts lauksaimniecības artelis “Trenči”, bet Trenču skolā – klubs. 1954. gadā Trenčus pievienoja Babītes ciemam.

1988. gadā būvē 370 ha lielo Trenču polderi Babītes ezera dienvidu krastā.

2003. gadā uzsākts Trenču ekociema projekts, būvējot dzīvojamās mājas pēc vienotas koncepcijas, iekļaujot tās apkārtējā vidē.

2021. gada sākumā Trenčos dzīvesvietu deklarējis 61 iedzīvotājs.

Par godu Trenčiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta parastā kļava (lat. nos. – acer platanoides).

Ciems izaudzis ap Varkaļu mājām un krogu. Mājas minētas Rīgas rātes dokumentos jau 1650. gadā. Krogs pastāvējis līdz pat II Pasaules karam. Vēl 20. gs. sākumā bija saglabājusies kāda interesanta zvejas tradīcija – purgāšana jeb Upes kāzas. Tajā piedalījās visi apkārtnes zvejnieki, nostādot laivu pie laivas, izveidojot tādu kā žogu. Tīklus izvilka visā upes platumā, zivis tajos dzina, baidot ar troksni, ko radīja airu dauzīšana pret laivu malām. Vēlāk loms tika dalīts, bet Varkaļu krogā rīkotas dejas.

1919. gadā, Latvijas Brīvības cīņu laikā, pie Varkaļiem notikušas kaujas. Kaujas notikušas gan maijā, kad Rīga tika atbrīvota no Sarkanās armijas, gan novembrī, kad no Rīgas Jūrmalas tika padzīts Bermonta karaspēks.

1919. – 1930. gados Varkaļu krogs bija ļoti populārs Jūrmalas peldviesu vidū. Tā laika presē bieži pieminēti krogā pasniegtie īpaši pagatavotie vēži, ķimelītis un dejas – par mūzikas skaļumu reizēm sūdzējušies Dubultu kūrviesi.

Varkaļu hidromezgls izbūvēts 1988. gadā, lai savienotu Lielupi ar Babītes ezeru un veicinātu ūdens apmaiņu ezerā. Tiltā iekārtoti 4 aizvari, ar kā palīdzību regulēt ūdens līmeni, taču tie netika darbināti.

Lielupes līkums pie Dubultiem veidojies, upei mēģinot šajā vietā izlauzt ceļu uz jūru. Bieži pavasara palos tika noārdītas ievērojamas krasta platības, tāpēc Dubultu pusē tika veikti krasta stiprināšanas darbi, bet Salas pusē 1860. gadā izrakts kanāls starp Ozoliņu un Klīvju mājām, lai novadītu Lielupes ūdeni, taču kanāla nepilnīgā inženiertehniskā risinājuma dēļ upe palika savā iepriekšējā gultnē, bet kanāls saglabāja oriģinālo platumu. Baņķa (Ozoliņa) pļavas kopš seniem laikiem izmantotas ganībām. 19. gs. nogalē šajās pļavās rīkotas jāšanas sacīkstes, Latvijas brīvvalsts laikā šeit bijusi šautuve.

2021. gada sākumā Varkaļos dzīvesvietu deklarējis 141 iedzīvotājs.

Par godu Varkaļiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts trauslais vītols (lat. nos. – fragilis alba).

Vīkuļi ir ciems Babītes novada Babītes pagastā. Izvietojies pagasta vidusdaļā Dzilnupes un Neriņas krastā 3 km no pagasta un novada centra Piņķiem. Pirmās ziņas par Vīkuļu apdzīvotību attiecas uz  Vēlo dzelzs laikmetu (800. – 1200. g. m.ē.), par ko liecina arheoloģiskie savrupatradumi pie Vīkuļu Jēkaba mājām.

Piņķu draudzes baznīcas grāmatās vārds “Vīkuļi” parādās 17. gs.: “Wikul Carl”; 1698. –  “Wykul Jacob”.

1919. gada 6. novembrī 9. Rēzeknes kājnieka pulka dižkareivis J. Sams Piņķu muižas rajonā izsūtīts izlūkošanā uz Vīkuļu ciemu, teicami veicis šo uzdevumu: noiedams līdz minētam ciemam, Sams tur iebruka ar 2 kareivjiem, sagūstīja 5 cilvēku lielu ienaidnieka posteni un atgriezās pie savējiem ar noteiktām ziņām par ienaidnieku. Par veikto uzdevumu J. Sams apbalvots ar Lācplēša kara ordeni.

1936. gada decembrī Babītes ezerā pie Vīkuļiem notikušas ātrslidotāju sacīkstes.

1943. gada jūlijā Babītes Vīkuļos, kur saimniekojusi Amolu dzimta, lauksaimniecības  biedrība  rīkoja  Zālāju  dienu,  kurā  pulcējās  100 zemnieki no Pierīgas.

 1944. gada  16. oktobrī  Vīkuļu  ciemā  ienākušas Sarkanās  armijas  daļas, sācies okupācijas laiks.

1949. gadā  Babītes pagasta teritorijā nodibināja kolhozus „Rainis”, kurā ietilpis arī Vīkuļu ciems.

Burtnieku  mājās    ilgus  gadus  dzīvojis  Annas muižas  rentnieka  Andreja  Dūšeļa  dēls – agronoms Raimonds Dūšelis (1920. -2007.) 1944. gadā iesaukts Latviešu leģiona  19. divīzijas  19. artilērijas  pulkā.  Pēc  kara  bijis  filtrācijas  nometnēs,  bet  vēlāk strādājis par agronomu un galveno ekonomistu Bulduru sovhoztehnikumā. Bijis aktīvs Babītes novada pašdarbības kolektīvu dalībnieks.

Lielvīkuļu  mājās dzimis  aktieris  un režisors Gustavs Amols.  Aktiera   gaitas  Amols  uzsācis  1908.  gadā,  piedaloties  Rīgas  apkārtnes  biedrību  sarīkotās  izrādēs.  1911 . gadā  iestājies  J.  Dubura  dramatiskos  kursos,  bet  1913.  gadā  iesaukts  kara  dienestā.  Piedalījies  I Pasaules  karā  un  1918.  gadā  nokļuvis  gūstā.  1919.  gadā,  atgriežoties  dzimtenē,  brīvprātīgi  iestājies  Latvijas  armijā,  kur dienējis līdz 1921. gadam, kad demobilizējies un atkal nodevies skatuves darbam. 1923. gadā beidzis Zeltmata dramatiskos kursus, darbojies dažādos Latvijas teātros un radiofonā. Otrā  pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, veidojis latviešu teātra trupas emigrācijā. Miris 1955. gadā ASV.

2021. gada sākumā Vīkoļos dzīvesvietu deklarējuši 302 iedzīvotāji.

Par godu Vīkuļiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts melnalksnis (lat. nos. – alnus spaethii).